gulēju, štukoju

kā tas ir nācies, ka es veru savas iekšējās atvilktnes kā priekšā ne tikai nav vērts, bet ir īsta kļūda?

es esmu pārliecināts, ka tur viss failiņos sarakstīts. tur arī otras puses atbildes.

man tāds kauns par sevi, kas teikts un tā, par to ne. cilvēks ir kārtīgs savu pārdzīvojumu kamols, kas nāk ārā ne vienmēr smuki un baisi jauki, ja netici, paskaties aiz sevis podā.

es gulēju un mēģināju naktī saprast, jo man tas nedod mieru. ja es uz to iekritu vienreiz, uz manipulāciju ar sevi, tad vēlreiz, tad varbūt arī citas reizes?

kādā brīdī, viss kas man ir apkārt, mainījās no vīrišķīgā uz sievišķīgo.

kur vienā dzīves laikā man apkārt ir vīrieši, bet vēlāk sievietes.

un tā liekas ir vislielākā pārmaiņa, kas ir notikusi.

es sāku to domu virpināt.

viss ap ko kādreiz grozījās mana dzīve, manas vēlmes, mani mērķi, bija... mans.

un man sāka tirpas traukties no galvas līdz kājām, it kā es pie kaut kā nonāku.

nekas pēc ka es tiecos, ko gribu izdarīt NAV mans. man to nevajag. tie nav mani mērķi, es lomīju kupru mērķu dēļ, kas nemaz nav mani.

vajag aizbraukt tur, palīdzēt tur, aizbraukt tur... man sāka ataust, ka man nemaz nav manu mērķu. es pat nespēju definēt, ko gribu panākt. ja nebūtu šo dažu dienu, konflikta ar... šite oho... tas viss nenovestu mani pie elementāras domas, ka es pat nezinu, ko es gribu. es gribu, lai viņai labi, lai viņai labi, lai vēl kādam būtu labi, bet es pat nezinu, ko es gribu. man ir četrdesmit deviņi gadi, tūlīt būs piecdesmit. un man pavisam nav skaidrs kāpēc es atrodos gandrīz nepārtrauktā karuseli.

man viena sieviete saka, tu pat neaptver kā sievietes tavā dzīvē ar tevi manipulē. lūdzu nedusmojies, bet tu esi ka ēzelis.

es tam nepievērsu īsti uzmanību.

tagad, ar visām peripētijām oho, kad es sāku tīt filmu atpakaļ, mēgināt atcerēties sevi un citus. viens ir točna, es neesmu "nice person", otrs ir man vajag atrast kaut kadu paternu. es atradu. visu laiku no manis kaut ko vajag. es pielecu, eju, braucu, pārdzīvoju atkal daru, bet paterns, kuru es pamanīju, pie manis nāk, kad kaut ko vajag. tur ir stāsti, dažas reizes asaras, vajag to un to. un ir komplimenti, kāds tu kapitāls vecis esi, bet ja es tagad paturu prātā to detaļu, kaut ko vajag, es peķšņi varu visu izskaidrot.

bet ja es savā glupībā padomāju un mēģinu salikt detaļas kopā. man tiek pateikts kaut kas pozitīvs, tad tiek prezentēta problēma un nāk mājieni, kā un ko ir jāizdara.

un tad nāk morālais šeimings, ot kā tu vari iet ziemot vai aiztīties uz vairākām dienām mežā, tu esi te vajadzīgs... saproti?

es uz šo brīdi neesmu baisi pārliecināts, ka morāli vispār nav izdomājuši cilvēki, kas otru grib iedzīt kaut kādā pienākumu karuselī pret viņiem.

es nesaku, ka tam visam nav jabūt, bet mani kārtīgi konfrontē doma, ka... man pat nav savu mērķu, kā dēļ es daru to un kāpēc noteik tas un tas.

humors, kas kā parasti ir ar daļu rūgtuma.

nebūtu tā, ka vīrietis nomedītu stirnu, atstieptu, nodīrātu, adu aptītu sev ap gurniem apeņu vietā, apceptu gaļu, sarūdzīnātu būzi no ogām labākam prātam un ar citiem keksiem oļus mētātu pret sienu ka sportu?

un laps?

tu man sūti tur tos savus failiņus. es daudz, ko sarunāju. es joprojām ļoti grūti spēju sagremot domu, ka tai momentā, ka es esmu tik atklāts un taisns, tu tur esi sēdējusi un kopējusi. vīra ceļš un vārds ir taisns kā urbis, tavs ir kā kamolā satinies vīnogulājs. kas tobrīd prātā, tas ir pateikts. kā var izlikties par uzticamības personu un otra rakstīto kopēt nekad nesapratīšu. tur ir tas ko tu teici, vai tikai mans? es tikai varu iedomāties tos vīriešus, kas saskaras ar tev līdzīgām sievietem un tiesās ir kā bezpalīdzīgas uz muguras nokritušas maijvaboles.

neko nedzēsīšu, neko nerediģēšu.