Īsumā par mani

No neta dzīlēm...

"Es un mans ...cirvis.

Šodien es sapratu vienu ļoti svarīgu lietu. Pati vērtīgākā lieta sievietes dzīve ir cirvis. Ne kažoks-zābaki-kurpes-somiņa. Cirvis. Es te vienu tadu nopirku. Akcijā, lielveikalā. Labu, firmas, ar garu oranžu kātu. To man piedāvāja meitene – promouters. Viņa teica: “Labs cirvis! Nopērciet! Noderēs! ”Un es nopirku. Un nenožēloju. Gandrīz uzreiz tas man sāka noderēt. Es noliku to iepirkumu ratos, pa virsu citiem pirkumiem un devos uz mašīnu. Skatos, stāvvietā kāds vīrietis savu mašīnu manējai novietojis tik tuvu, ka gandrīz neiespējami atvērt durvis, kur nu vēl iepirkumu maisus iekraut. No otras puses durvis atvērt nav iespējams, jo tur augsta apmale. Bet pats mašīnas īpašnieks krauj savā spēkratā iepirkumu maisus. Un te pieripinos es. Ar ratiem. Un cirvi. Mierīgi paskatos uz viņu, uz viņa mašīnu. Un viņš paskatās… uz mums. Ar cirvi. Un pēkšņi plati uzsmaida, kā mīļais, un saka: “Es jums palīdzēšu ielikt somas bagažniekā. Pārāk tuvu esmu savu mašīnu jūsējai novietojis un no otras puses apmale, nav ērti…. “Labi”, – mēs ar cirvi piekritām – “liels jums paldies”. Ir taču vēl uz pasaules laipni cilvēki! Viņš iekrāmēja manas somas un aizbrauca. Es noliku cirvi uz priekšējā pasažieru sēdekļa un mierīgi braucu mājup. Nu, kā, “mierīgi”. Piektdiena, pilnas ielas cilvēkiem, mašīnām, visi cenšas tikt ārā no pilsētas, steidzas. Un pēkšņi viens pie luksafora mani apdzen un tad nogriež ceļu, strauji nobremzējot, jo iedegās sarkanā gaisma. Es gandrīz viņam “pakaļā” ietriecos. Kāds centimetrs vien palika. No mašīnas izkāpa liels tēvainis un sāka aurot: “Kā tu, muļķe brauc, droši vien tiesības nopirkusi. Kāp ārā, jāparunājas! ”” Es saku: “Protams, kāpēc neparunāties”. Un nesteidzoties ņemu cirvi, kas, strauji bremzējot, nokritis no sēdekļa un gandrīz vai trāpījis pa pedāļiem. Traucē. Es izkāpju un paceļu to. Un turu rokā. Saku: “Kāpēc gan neparunāties? Mēs vienmer esam gatavi dialogam. Konstruktīvam.” Tēvainis pēkšņi kaut kā nomierinājās un kļuva labestīgs. Droši vien viņam uzlabojās garastāvoklis un viņš tā priecīgi saka: “Es jau pats vien esmu vainīgs. Steidzos. Strauji pārkārtojos. Strauji nobremzēju. Piektdiena! Nervi! Atvainojiet! ” Ātri iekāpa savā mašīnā un uzgāzējis pie zaļās gaismas, aiztraucās. Arī mēs ar cirvi lēnām iekāpām mašīnā un braucām mājup. Piebraucam pie mājas, un es skatos – mana vieta stāvlaukumā aizņemta. Atkal! Stāv kāds svešais. Ne no mūsu mājas. Savējos visus zinu. Un viņi zin mani… Labi. Es ieslēdzu avārijas gaismas, domāju, vispirms ienesīšu mājā somas, bet pēc tam pabraukāšu pa pagalmiem un atradīšu sev vietu. Somas ienesu, cirvis palika. Domāju, labi, paņemšu arī cirvi, ko viņš viens tur mašīnā mētāsies. Kāts košs, uzkrītošs, nedod Dievs, kāds iekāros. Bet mēs jau esam kļuvuši kā tuvi radinieki. Paņēmu cirvi, aizvēru mašīnas durvis. Un pēksņi skatos – iznāk automašīnas vadītājs, tas, kurs manu vietu aizņēmis un saka: “Ai, piedodiet, es esmu nostājies jūsu vietā? Tūliņ braucu prom! ” Un tā ļoti labestīgi smaida. “Jaukas jums brīvdienas”” – viņš saka. Un aizbrauc. Es noliku mašīnu savā vietā un mēs ar cirvi devāmies mājās. Un vakars silts un vējš lapas čabina. Un saulīte spīd. Mums. Ar cirvi. "