Vakara pasaciņa: Milzis

Kārlis Skalbe. Fragments

Pašķīrās meži un nokalniņi, un milzis izgāja ziedošā Kurzemes klajumā. Te debesis bij tik gaišas un pasaule tik plaša, ka viņam kājas sāka ļodzīties, un viņa ēna smieklīgi dejoja uz sarkanām āboliņa galvām, kas auga cita pie citas, zaļi un kupli pie­briedušas laukā. Kā viļņi viens pār otru, tur pacēlās ziedi un lapas, sarkans un zaļš.

Milzis vairs nezināja, kur likt savas lielās rokas. Tās bij tik stipras un smagas, radītas lieliem un grūtiem darbiem, un te bij tik viegls un gaišs, ka bij tīri vai jāizkust. Viņš varēja dzīvot tikai tad, ja viņam bij ko nest. Jo tā nu reiz milži ir radīti. Ka cits nevar panest grūtuma, tā milzis nevarēja panest viegluma. Viņš nokrita āboliņa laukā uz mutes un tālu, kā ķēms, izstiepa savas neveiklās rokas un kājas.

Salda medus dvaša spiedās viņam mutē un nāsīs. Viņš iekodās ar zobiem zemē un raudāja, bet ziedošā zeme smējās par viņa dusmām un smaržoja.

Īgns un satumsis milzis piecēlās un aizvilkās kā mākonis uz vakariem, kur debess malā gulēja tumš­zilas ozolu birzes.

Veci, simtgadēji ozoli izstiepa tam pretī savus varenos zarus. Un birzē iegājis, milzis jutās kā starp vīriem, jo ozoli bij viņa augumā. Sadudzis, ķildīgs viņš grieza zobus un šņāca tā, ka lapas bira no zariem. Tad viņš likās ozolos un rāva tos laukā no zemes ar saknēm un svieda pa gaisu. Stiprākos kokus viņš apkampa pa vidu. Viņš cīnījās ar tiem kā ar vīriem un priecājās, ka viņam pretim turas atklāts spēks. Jo viņa bērna dvēsele jau bija nomanījusi cilvēku viltu. Tā viņš plosījās labu laiku, kamēr tālu visapkārt kā jūra ap viņu gulēja zaļš līdums, kur pār saplosītiem zariem un izgāztām saknēm kliegdami bēga prom izbiedēti putni un zvēri. Tad viņš bij atkal reiz laimīgi piekusis un apmierināts soļoja tālāk.

Bet kad nāca vakars un no ciemiem stiepās dūmi, milzim atkal uznāca skumjas. Viņš atcerējās dziļo zemes tumsu, dzirdēja, kā caur šo tumsu skan rūķu laktas un ēzes elpo un dūmi sitas ap labo vīru bārdām un sejām, kuri zilās un sārtās ugunīs kausē zeltu un sudrabu. Visu nakti nedeva miera šie dūmi, kuri likās viņam saldāki par puķu smaržu.

Cik ilgi milzis vēl tā staigāja pa pasauli, par to veci ļaudis nekā nezin stāstīt. Bet kurš bērns gan nebūs dzirdējis par koku rāvēju, kurš klejo, meklēdams darba? Ne vienu silu vien viņš nolīda, ārdīdamies aiz spēka un saduguma, ne vienam laukam vien viņš pirmais izpurināja zemi, raudams kokus ar saknēm. Bet to viņš darīja tikai aiz mokām, tāpēc ka neatrada vairs sev īstas vietas. Tā galā viņš bij gluži nobeidzies. Viņa spēki sāka zust. Un kad viņš reiz izgāja tukšā, neauglīgā smilšu klajumā, tad viņam gribējās zemes, zemes, kas auglīga gulēja tur zem smiltīm un slēpa sevī jaunus kokus un puķes. Viņš nometās zemē un kāri sāka raust sev smiltis uz kakla un pleciem. Un brīnums: zeme atdeva viņam zudušo spēku. Jo dziļāk viņš rakās, jo stiprāks viņš tapa.

Pret vakaru milzis nebij vairs redzams. Bij tikai kalns, kurš kustējās un auga kā milzīgs kurmja cēlums. Tas auga arvienu lielāks, un tad vairs nevarēja manīt, ka viņš kustas. Drīz pa kalna virsu sāka lidot un kniest vēja izmesti dīgļi un sēklas.

Un pēc gadiem tur auga mežs. Putni sēdēja zaros un dziedāja, lapsas raka sev siltas alas; bet milzis gulēja tur dziļi apakšā un klausījās atkal, kā skan rūķu laktas un ēzes elso un dūc. Un viņam bij tik labi, ka viņš baidījās elpot, lai nesatricinātu putnu olas ligzdās un neizbiedētu samīlējušos, kuri sēdēja tur, augšā, zem kāda kupla koka. Milzis aizturēja elpu, un kā maigs vilnis zem krūtīm viņam apstājās laime. Viņā turējās viss kalna svars.

Milzim bij atkal ko nest, viņš atkal dzīvoja pilnu dzīvi un bija laimīgs.

Bet ne koki, ne puķes, ne arī putni nezināja, ka viņi šūpojas uz milža muguras. Jo viņš tur apakšā bij tik kluss, cik kluss top tik aiz lielas laimes.