bezmērķīgas pastaigas

Esmu dzirdējusi citus sakām: “Es nemāku bezmērķīgi [domāts – bez kompānijas un mērķa] pastaigāties”. Es gan māku bezmērķīgi pastaigāties un man tas patīk tik ļoti, ka nevaru ar sevi izdiskutēt, vai kompānijā ar kādu un vienalga – ar mēŗķi vai ne ar mēŗķi – būtu tiešām labāk. Prātoju par to, ka tas varbūt ir nepareizi. Redzu arī citus cilvēkus, kas pastaigājas bezmērķīgi, - tātad tāda neesmu vienīgā. Prātoju, kā tas nākas, ka man tā patīk. Pa kuru laiku man tas ir iepaticies? Varbūt jūtos kā cietumnieks, kurš izlaists aiz restēm saulītē un jūtas priecīgs, ka vnk saulīte spīd un visi ceļi vaļā? Nezinu gan, ka viņi jūtas. Tiešām novērtēju, ka nevienam nav jāpielāgojas, ka nav jārunā, nav jāstrīdas, var iet, kur grib un ir forši. Ja paliek garlaicīgi, var pačolēt telefonu un kompānijas trūkumu tiktiešām neizjūt. Bet reizēm tomēr mēdzu ar sevi iekšēji pastrīdēties, ka tomēr laba kompānija būtu labāk….Bet sen man tādas nav bijis. Vai arī ir bijusi tāda, ka uz kādu brīdi pietiek, bet labi, ka nav vienmēr.

Un tā man patīk pastaigāties, piemēram, pa Jūrmalu. Vislabāk tad, kad cilvēku maz un tas mēdz būt darbadienas agros rītos rudenī. :) Ziemā nepastaigājos. :) Patīk pastaigāties arī gar mājām, ne tikai jūru. Konstatēju, ka Jūrmalas arhitektūra tiešām ir īpaša – patīk man tās koka mājiņas, ar dažādiem tornīšiem, dažādās krāsās un stilos, tomēr visas ir ieturētas līdzīgā stilā un netraucē pat tas, ka vecās, pussabrukušās mājas ir blakus jaunajām, skaisti atjaunotajām un par pili pārveidotajām. Nevaru saprast, kas mani pie tām mājām piesaista. Ejot garām mājām, sajūta, kā ejot pa mākslas galeriju – katra māja ir kā stāsts, bet nevaru saprast kāds stāsts, - visāds stāsts, vienkārši kā glezna, krāsu un stilu salikums un var vienkārši iet garām, brīnīties un baudīt. Un tas nemaz neapnīk. Varētu taču padomāt, ka tās visas ir vienveidīgas, kas tur var patikt, bet nē, patīk. Es pat tādos brīžos domāju, ka gribētu būt arhitekte vai kaut kas tamlīdzīgs un es arī labprāt celtu un atjaunotu mājas. Nu es jau tikai pafantazēju…

Iešana gar tādām mājām ir kā iestrēgšana kādā laika zonā, kā pastaigājoties gar laika joslām. Reizēm paskatos uz cilvēkiem un man viņi visi uz kādu brīdi šķiet neīsti, - kā kaut kāda fotogrāfija no sena albuma. Jā, sajūta tieši tāda, it kā viss būtu neīsts, atrauts no kādas realitātes, bet kaut kas man tajā patīk, patīk tur atrasties un baudīt. Reizēm iedomājos, - ko es domātu, pastaigājoties ārzemēs? (Sen neesmu bijusi, vismaz tā bez steigas un bezmērķīgi.) Bet pa visu pasauli jau tā nepastaigāsies.

Un arī šodien bija brīnišķīgs vakars.Vienkārši ideāls. Tik ideālā vakarā vajag darīt kaut ko ideālu. Bet kas ir ideāls? Droši vien jebkas, kas patīk. :) Un vispār mani mīļākie laiki ir tādi – silti un dzestri, pēc lietus vai neliela lietus laikā, man patīk rudens, rudens migla, rudens dzeltenās lapas, kaut kas nedaudz no vēstures, sapņa, romantikas un nostaļģijas. Tā ir kā iestrēgšana laika zonā, lai dotos uz kādu citu vai vismaz padomātu par kaut ko citu.