kā relativitātes teorija var izbojāt attiecības

Pastāstīšu, kā šodien “sakasījāmies” ar vienu ‘vienkārši draugu”. Mēs ar viņu iepazināmies pirms 10 gadiem oho. Kaut ko parakstījāmies, aizgājām uz tikšanos, viņš vienu brīdi bija iededzies, es – neitrāli, paliku neitrāli, viņš izdegās un palikām draugi, kas gadā 3-4 satikās kādā vienas dienas izbraucienā. Parasti pastaigājāmies, pasēdējām kafejnīcā un bez apstājas runājām – par visu ko, par radiem, par problēmām, par bažām, par vēlmēm, par garīgiem un politiskiem jautājumiem, par pagātni, par randiņiem. Un viss, jā. Starplaikos nesarakstāmies un nesazvanāmies. Domāju, ka mums kopīgs tas, ka mēs protam uzklausīt, abiem interesē kaut kas no ezotērikas (bet tomēr katram sava līnija) un es pat nezinu, kas vēl. Bet gan jau kaut kas ir. Varētu pajautāt, kas tad traucē “saieties”? Es pat negribu tajā baigi iedziļināties, bet, iespējams, ka viņam nepiemīt tās īpašības, kas sievietei ļautu justies “kā aiz mūra”. Un laikam man tas ir svarīgi. Bet ne par to. Man šķiet, ka mums vienam pret otru nav nekādu pretenziju, vēlmju vai gaidu. Tiešām – “tikai draugi”, vismaz cik zinu es. Vispāŗ tā ir viņa spēja ar draugiem ilgstoši uzturēt attiecības, jo viņš māk būt uzmanīgs. Tie draugi, kas viņam ir, parasti ir ilgiem gadiem. Man gan - “nāk un iet”. Un tā ir viņa labā īpašība spēt “noturēt draugus”, nevis mana.

Tomēr mēs šodien neteiksim, ka “sanīdāmies”, bet sāku domāt, ka varbūt mūsu tikšanās reizēm jāpieliek punkts. Strīds sākās neiedomājami muļķīgi. Viņš pāri ūdenstilpnei parādīja uz torni un teica, ka, ejot ar līkumu (pa ceļu, ejot lokveidā) , varētu nokļūt līdz turienei ātrak nekā taisni, ja būtu ceļš. Es pārjautāju, vai pareizi sapratu, - ja pa taisno būtu ceļš, tad, ar līkumu ejot , mēs nokļūtu tur ātrāk? Viņš apstiprināja. Es izbrīnījos un vēlreiz pārjautāju. Viņš vēlreiz palika pie sava un paskaidroja, ka tas esot izskaidrojums ar paātrinājumu. Viņam savulaik skolā fizika esot patikusi un viņš esot ievērojis, ka labāk izprotot fizikas procesus dabā nekā es. Atkal izbrīnījos. Es tiešām īpaši dabā neizprotu fizikas procesus, bet, cik atceros, viņam eksaktās zinātnes vispār kā Ķīnas ābece likusies un vispār nepaticis un slinki mācījies, - no kurienes tad pēkšņi tā labi izpratis likumus? Nu labi. Tagad viņš man stāsta, ja mēs ietu pa loku, tad pēc fiziskas likuma būtu paātrinājums, un tas būtu iemesls, kāpēc mēs nokļūtu tur ātrāk. Iebildu, ka paātrinājums mēdz būt, kad krīt no gaisa (skolā, atceros, to apzīmēja ar “g”, jā, arī ar “a”), bet mēs taču no gaisa nekrītam un, pa ceļu ejot, nekāds paātrinājums nesanāk. Viņš iebilda, ka es nesaprotot, viņš savulaik esot studējis Relativitātes teoriju un saskaņā ar to tā tikai šķietot, ka, ejot pa loku , mēs nokļūtu ilgākā laikā un piedāvājās man izstāstīt šīs teorijas principus. Kļuvu viegli nepacietīga. Teicu, ka negribu strīdēties, ka mani viņš tāpat nepārliecinās, un diez vai viņš gribētu, lai es aiz pieklājības piekrītu, viņu arī pārliecināt netaisos, man tas nav svarīgi, mainām tēmu. Šis saskaitās. Tad viņš teica, ka tā esot nesmuki no manas puses neuzklausīt viņa fizikas teorijas izklāstu. Viņš taču esot klausījies manī, kā es stāstīju par kādu konflikta situāciju vienā organizācijā, īpaši tāpēc, ka tur bija iesaistīts cilvēks, kas viņam vispār nepatīkot. Atbildēju, ka to cilvēku pieminēju tikai tāpēc, ka viņš viņu pazīst, bet stāsts nebija par viņu, bet stāstīju dēļ tā, ka pati situācija bija tik neparasta kā kino sižets, bet varbūt es nemācēju to interesanti izstāstīt. Viņš palika pie sava - viņam neesot bijis interesanti un viņš klausījies, bet es tagad nevēloties noklausīties viņa relativitātes teoriju. Es pateicu, ka es arī pirms tam ar viņu diskutēju par Ukrainas karu, kaut tas mani vispār neinteresē. Un tad gājām klusēdami. :D Es jau domāju, ka mēs, nevis līdz kafejnīcai nonāksim, bet pusceļā iesim katrs uz savu pusi. :) Kā par brīnumu, tomēr ceļu piedāvāja turpināt. Tad viņš ierunājās, ka viņš neticot, ka mums pēc astroloģijas saderība sanākot pēc 5 punktiem. :) Viņš domājot, ka tikai pēc 1 punkta, mēs esot ļoti nesaderīgi. Es teicu, ja mēs būtu ļoti nesaderīgi, tad mēs nebūtu pazīstami 10 gadus un punktu skaitam nav nozīme, bet saderības veidam, tas nenozīmē, ka mēs kā partneri saderētu. :) Man pat likās smieklīgi, ka mūsu nesaderību viņš konstatēja pēc atšķirīgiem aprēķiniem par riņķa līniju vai vispār dēļ fizikas tēmas, kas man vispār neinteresē. Bet tad es padomāju, ka vispār es arī negribētu “veidot ģimeni” (jeb tas būtu nopietns pamats "nesaderībai") ar vīrieti, kurš uzskata, ka pa loku iet sanāk īsāk nekā pa taisno. :D Varbūt tiešām tā liktenīgā riņķa līnija bija īstais mūsu (ne)saderības filtrs. :) Kas man varbūt kopīgs ar cilvēku, pēc kura domām loks ir īsāks nekā diametrs kaut kāda mistiska paātrinājuma dēl? Nu labi, var piedot, ka no skolas gadiem aizmirsis, kas ir “paātrinājums”, “brīvais krišanas paātrinājums” un “Einšteina relativitātes teorija”, bet nesaprast, ka iet pa diametru sanāk teorētiski ātrāk un īsāk nekā pa loku? Tā mēs uz tādas dramatiskas nots šķirāmies. Bet var jau būt, ka viņam aizvainojums pāries un nākamgad atkal aicinās. :D

Nu ko, izlasījāt līdz galam? :) Tāpat vien padalījos. Man pašai šķita interesanti, ka arī par tādām lietām var noskaidrot nesaderību. :D