Vakars.

Fonā kāda filma.Sunene klusi šņāc pie balkona durvīm, bet es....sapņoju par ziemu.

Tik skaistas sniegainās egles.Es stāvu un purinu sniegu.Visi jau uzrāpušies kalna:neviens mani īpaši negaida.

Es stāvu un atceros pavisam citu ziemu.

Mēs abi uz slēpēm un tikpat balts mežs, tikai atšķirība-es iemīlējusies un laimīga.

Es laižos no kalna un krītu , cepure aizlido , un es guļu zem eglītes .Viņš notrauš no galvas sniegu, uzvelk man cepuri un dāvā buču uz deguna.

.....Brauc prātīgi, kaut ko nesalauz!

Manas domas pārtrauc sauciens:Ome, tu tak teici, ka brauksi no kalna.Re, ragavas brīvas!

Tu visa sniegā, tev nav auksti!

Man ir ļoti silti, bet šodien karsti, gribu ziemu un -15.