Ar bankām viss nemaz nav tik slikti

Ir bijis gods (vai negods) savulaik gadiņus 10 nostrādāt bankā.

Sāku no pašas "apakšas" - klientu apkalpošanā. Klienti kā klienti - kā jau visur - 98% normāli, 2% kretīnu.

Ar laiku darbiniekam izveidojas savs fanklubs - klienti, kuri vēlas tikt apkalpoti pie konkrēta darbinieka un gatavi par to maksāt, stāvot garākā rindā. Tas īpaši raksturīgs vecākiem cilvēkiem, kuriem nekur nav īpaši jāsteidzas, kuri pieraduši savu pensiju saņemt pie dzīviem cilvēkiem nevis pie "bankomjota", kā izteicās kāds krievu kara veterāns.

Nu, lūk. Man tas pensionāru fanklubiņš bija izveidojies diezgan prāvs, tostarp arī Annas k-dze un Abrams Abramičs (vārdi, saprotams, mainīti).

Annas k-dze, pensionēta skolotāja, neraugoties uz visai pieklājīgo (75) vecumu, saglabājusi slaidu augumu un iznesīgu stāju, allaž sapucējusies. Abrams Abramičs, bijušais inženieris, vecuma un izskata ziņā pilnīgi līdzvērtīgs. Abi ļoti solīdi atraitņi, viens otram pilnīgi nepazīstami.

Annas k-dze tātad regulāri nāca izņemt savu pensiju, nomaksāt rēķinus un pie viena parunāties par savu meitu, kas aizprecējusies uz kaimiņvalsti.

Abrams Abramičs tikpat regulāri nāca saņemt pēc pilnvaras savu neskaitāmo uz Ameriku emigrējušo radu um draugu pensijas, un turpat visu vienā summā ar WU nosūtīt to naudu vienam no viņiem, "lai tālāk paši tiek galā, kas kuram pienākas (ha-ha-ha)". Process ilgs - pilnvaru kopēšana, pārbaude, apstiprināšana... un apnicīgi nogurdinošs, bet darbs ir darbs...

Reiz, tiklīdz mēs ar Abramu Abramiču sasveicinājušies un apmainījušies pieklājības frāzēm, bijām gatavi ķerties pie darba, bankā ienāca Annas k-dze un nostājās rindā aiz AA.

AA, būdams pieklājīgs, pagriezās un pateica, ka mums ilga darīšana, un lai Ak griežas pie kāda no citiem darbiniekiem, kuri visi tobrīd bija brīvi. Ak pieklājīgi atteicās, pateica, ka viņai nav kur steigties, viņa pasēdēs un pagaidīs.

Tā viņa krietnu brīdi nosēdēja, kamēr AA aizdevās uz kasi saņemt un nosūtīt naudu un tikmēr mēs ar Ak atrisinājām visas viņas vajadzības.

AA un Ak vēlreiz satikās pie ārdurvīm, abi atkal apmainījās ar laipnībām, tikmēr sāka nedaudz līt, un viņi apsēdās nogaidīt, kamēr lietus beigsies. Pa to laiku abi viens otram paguva izstāstīt savus dzīvesstāstus un vienojās aiziet kopā kkur iedzert kafiju...

Par to, ka randiņš bija izdevies, sapratu pēc tā, ka nākamreiz Abrams Abramičs, būdams īstens savas tautas dēls, pirmo un vienīgi reizi atnāca un uzdāvināja mūsu draudzīgajam kolektīvam izcili saldu Izraēlas vīnu, kurš vēl ilgi, savas specifikas dēļ, nostāvēja plauktiņā pusizdzerts.