"Jautājums vairāk veciem cilvēkiem..."😊

Nu tik veca vēl neesmu, lai atcerētos savu jaunību 50./60.-tajos gados, bet šis tas par tiem gadiem man zināms gan.

Mans tēvs, ko mēs ar brāli klusībā, atkarībā no noskaņojuma, dēvējām par fāci, fāčuku vai fāterīti, lenca mūsu mammuci/muteri/muterīti tik ļoti konkrēti, ka pat dežūrēja pie kopmītnes loga, un viņai nekas cits neatlika kā padoties. To pastāstīja mamma. Tēvs par tiem laikiem klusēja, jo viņam tas vairāk saistījās ar laikiem, kad lakstošanās un partijas slavināšana bija vienīgās tēmas, par kurām varēja izteikties. Tas viņam, 5 bērnības gadus nosēdējušam Sibīrijas trimdā tautasienaidniekam, nebija sarunu vērts.

Toties kāds mans kolēģis stāstīja, ka bezmaz katru vakaru gājis uz deju zāli, dejojuši rokenrolu, šīberējuši līdz vēlai naktij, protams, mazliet iekoduši. Mīlējuši meitenes un precējušies, kad pieteikušies bērņuki. Dzīve situsi augstu vilni, nebijis ne brītiņa brīva laika - tikai darbs projektēšanas birojā un vakara ballīte.

Cilvēki dziedājuši koros, deju grupās, socializējušies, gājuši ārā no mājas, nevis tupējuši iekšā.

Mana bērnība pagāja 70-tajos. Par TV maz ko atceros, bet toties pilnībā pārzināju savu tuvāko apkārtni krustu šķērsu, jo kopā ar draugiem katru brīvu brīdi vai nu laukā ar velosipēdiem, vai 4 km kājiņām uz tuvējo karjeru peldēties. Skola, treniņi, koris. Citiem mākslas/mūzikas skola.

No rīta aizej uz skolu, vakarā vēlu pārnāc, vecāki nopriecājas, ka tomēr atnācis, paburkšk, ka bikses atkal cauras, jo visu vakarpusi šļukāts pa leduskalniem, utt. Vecākiem nebija ne vien mobilo telefonu, lai kontrolētu katru savu bērna soli, bet to nebija pat katrā mājā. Manā mājā televizors, fāčuka paša darināts, uzradās 70 gadu vidū.

Tā, ja...

Bez TV var tīri mierīgi eksistēt.