NIEKI XXXIV

Kopš sniegotajām bērnības ziemām man paticis lasīt dzīvnieku pēdu stāstus sniegā. Protams, nav jau tā, ka vasarās nav pēdu smiltīs, taču ne visur smalkas, gludas smiltiņas rakstīšanai. Un šodien gan biežākās vasaras pēdas ir kolorado vaboļu ornamentu ritmi pludmales smiltīs no rīta, kad, izpeldējušas no jūŗas un spārnus žāvēdamas, kājām dodas kartupeļu meklēt.

Ziemā citādi, jo īpaši, ja esi īscilvēks un acis tuvu zemei, un ja blakus garcilvēki, kas visu prot pastāstīt. Re, žagata gājusi un te cēlusies spārnos — švīkas sniegā; re, zaķis, re, kaķis, te suns. Šis laikam žurks — aiz mazpēdiņām astītes švīka etc.

Vecmamma lika vērot arī cilvēku pēdas, kad devos slēpojienos. Piemēram, nobrauc gar Sužiem, vai ir pēdas līdz pastkastītei, proti, vai vecā Emmastante, vai citviet kāda cita kaimiņu vecsieva ir kustējusi, ja nav — būs jāiet apraudzīt. Cccp apavu badalaikos Vecmamma prata mūsgala ļaudis pēc zoļu nospieduma un gaitas atpazīt, kā tāds indiānis. Vēl tagad, ejot pa svaigu sniegu gar pazīstamu vecļaužu mājam, uzmetu acis — vai ir pēdi, vai viss kārtībā.

Mūsu pagalma 2 mājās esam 3 saimniecības. Tomēr kaut kā tā būšana saveidojusies, ka otrējo mājas dzīvotājus seju sejā satieku vrb reizi mēnesī vai retāk, proti, ka kaimiņi dzīvi un mājās nosaka pēc gaismām logos, ja ko vajag, zvanāmies pa mobilajiem. Kurmet tur dzīvoja vecradi un es biju jaunākais sētā, es ņēmu visu kopšanu uz sevi, tostarp sniega tīrīšanu. Bet nu vecie visi pa skuju taciņām un dzīvo jaunieši. Māsīca savu mantoto otro stāvu kaut kādām tālradu meitenēm uz studiju laiku nodevusi. Redzējis pa gabalu esmu, bet īsti nezinu, kā sauc pat. Mēs iekšējai lietošanai garāko saucam par māsu A un otru par māsu B.

No sākuma es, kā visus gadus, tīrīju sniegu visā pagalmā, bet tad man piegriezās un nu izdzenu tikai mūsmājai funkcionālās taciņas. Jaunieši, protams, savu netīra un tik brien.

Sniegs šogad kaut ne bagātīgi, tomēr regulāri svaigs kā tabula rasa. Proti, pīpēdams un citādi rosīdamies pa pagalmu, pat speciāli nevērodams, redzu svaigās pēdas. Jāsaka gan, ka abu māsu pēdu raksti tipināja ritmiski un paredzami; māja–skola–māja. Bet tad šķiet, kovids mainīja studiju veidu un grafikus, un māsa A devusies uz savu miestu studēt attāli. Tagad apm. mēneša pēdrakstu hronika ar piebildi — pašus pēdminējus neesmu redzējis, novērojumi nesistemātiski un nejauši.

Kādu laiku tikai māsas B pēdas — prom un atpakaļ; atpakaļ un prom.

Kādā dienā māsas B pēdām līdz vārtiņiem pievienojās lielpēdas [45—46], mazās pēdiņas ienāca sētā, lielās devās prom.

Parādās brīvdienu pastaigu pēdas: lielās atnāk, mazās iznāk; prom aiziet 2 pāri pēdu, atgriežas abi, pa vārtiņiem ienāk tikai mazās.

Lielās pēdas ienāk pa vārtiem, nomīda lielu gaidīšanas pleķi zem loga; aiziet abi pāri, atgriežas abi, lielās sētā neienāk.

Liels abu pēdu nomīdīts laukums .. pa durvīm ieiet tikai mazās.

Liels abu pēdu nomīdīts laukums .. pa durvīm ieiet abu pēdu pāri. Lielās pēdas pēc laiciņa dodas prom.

Parādās mašīnas sliedes, mašīna ar’. Abējas pēdas pa taisno mājā iekšā. Mašīna pazūd ap diviem trijiem naktī.

Auto parādās no rītiem, aizved. Vakaros atved, dodas prom ap 2–3.

Pēdu pāri atnāk un projām dodas reizē.

Šorīt sapratu ka lielās pēdas integrētas pilnībā — kad gāju uz pastkastīti .. bija redzams, ka lielās pēdas bijušas iznest miskasti un tikai tad abi pāri prom :D

Par kāzām ziņošu atsevišķi.

[Ak, jaunam būt! Nekas nav grūt`! .. Ak, jaunam būt! ...]