NIEKI XXXIII

Esot vētra.

Mājā iekšā tā īsti nejūt, sētā arī ne, kāpa sargā, tik dzird jūŗas bargo balsi, un koku gali lokās. Paziņa zvanīja, vai malkas nevajagot? .. esot vējš priedi pagalmā nolaidis, bet tik veiksmīgi, ka māja un mašīna neskarta .. tik žogs skaidās — varot dabūt abus: gan priedi, gan sētu.

Rīta pusē debesīs varēja redzēt vārnas atsprākleniski ar astēm pa priekšu lidojam; nu gan vairs nemēģina, staigā kājām. Tomēr vienai nepaveicās — vējš aizķēra un gabalu paripināja pa zemi, plēta spārnus, ķērca, bet netika uz kājām.

Koki mazliet mētājas ar zariem, bet tādu īsti lielu un bīstamu nav, vēlāk savākšu, būs vienu dienu ko kurināt.

Kaķis reizes trīs mēģināja iet laukā. Visas reizes pusgarumā rāvās atpakaļ. Tad izstāstīja garu, žēlabainu stāstu un aizgāja gulēt uz krēsla pie kamīna. Tā nu saritinājies pārlaiž vētru.