Tumsa

Šorīt vējstiklā ieskrēja pūce. Kā šausmu filmā. Būkšis un putna siluets ar izplestiem spārniem tieši acu priekšā. Brītiņu tā nelaimes čupiņa, pelēkais spalvu kamols pakūņojās uz motora pārsega, pēc tam uz zemes. Atguvās un aizlaidās tumsā, bet riebīgā sajūta palika un pavadīja visu dienu, kā brīdinājums, kā nelaimes vēstījums. Ir jābūt uzmanīgam. Šie nomaļie meža ceļi ir neprognozējami. Ir gadījies arī, ka aļņi skrien pāri ceļam klupdami krizdami, ir mežacūku bars nesies ne tikai pāri, bet pa ceļu pretī, it kā bēgtu no kādām nezināmām briesmām. Vislielākās bailes iedveš nezināmais, kad rokas uz stūres sastingst, nezinot, ko tālāk gaidīt, kas vēl var no meža izskriet?

Un tas viss tumsā. Dienas sarāvušās pavisam īsiņas. Tagad pats vērtīgākais neatjaunojamais resurss ir dienas gaisma. Tas arī ir koriģējis dienas režīmu, jo viss, ko var izdarīt tumsā, ir arī jāizdara kamēr tumšs, jo dienas gaisma ir taupāma dienas darbiem. Vasarā pusseptiņos no rīta es būtu iebelzis modinātājam un pagriezies uz otriem sāniem vēl noskatīties sapņa nākamo sēriju, diena gara un visu paspēs, bet tagad, miegu no acīm vēl īsti neizberzis, jau braucu pašu garāko gabalu, lai ar pirmo gaismiņu būtu pirmajā objektā. Un te pēkšņi tāda stulba pūce! Riebīgi!

Jāpārdzīvo tie pāris tumšākie mēneši, un tad dzīve atkal iegriezīsies normālās sliedēs, un priecē, ka vismaz šajā ziņā mēs to droši zinām.