Lāčplēša dienas noskaņās

Par Lāčplēša dienu pirmo reizi uzzināju kaut kur 1986. vai 1987. gadā, ka tāda ir bijusi un tādu būtu vērts svinēt. Tas bija tad, kad varēja sākt brīvi vicināties ar sarkanbaltsarkano karogu, un par to vairs nekas nebija. Vēl pēc gada vai diviem tauta to bija pieņēmusi un atzinusi par labu esam. Kā attiekties par 18. novembra svinēšanu tad vēl īstas skaidrības nebija, bet Lāčplēša diena kļuva par visas tautas svētkiem, kad godināt varonīgos cīnītājus par brīvību, kas uzvarējuši pārspēku. Tas bija iedvesmojoši!

Pienāca arī mūsu kārta stāvēt par brīvību. Uz barikādēm 1991, gadā arī jutāmies kā brīvības cīnītāji, varoņi, kas stāv par Latviju. Gluži kā viņi toreiz 1919. gadā …

Nē! Tomēr NĒ!

Mums bija viss. Mums bija savs karogs, sava himna, galu galā arī Satversme, pilna skaidrība un skaidra ideja par valsti, kādai tai jābūt, faktiski valsts de jure jau bija, atlika to nosargāt de fakto. Viņiem tolaik nekā no tā nebija, tukša vieta! Bija pāri gājušas trīs valdības – Ulmaņa, Niedres, Stučkas, vēl kaut kur baltvācu centieni izveidot vienotu Baltijas valsti, vēl dažādi citi grupējumi, kuru Latvijas dibināšanas protokoli ir saglabājušies, droši vien tik pat daudzi nav saglabājušies – gatavais bardaks kara izpostītā zemē. Noteikti ka tiem puišiem, es domāju ka puišiem, katram bija savi sapņi par brīvu Latviju, kā tur būs un kā jābūt, kad viņi gāja kaujā. Droši vien tas, kas radās vēlāk, nebija gluži tas, kā viņi bija domājuši, varbūt pavisam ne tas, varbūt mazliet, bet ne tā, tomēr tam visam vienojošais bija BRĪVĪBA. Tajā cīņā bija jābūt puišu dullumam, ar prātu vien tā nebūtu uzvarama, un arī zvaigznēm jāsastājas pareizā izkārtojumā. Tas ir brīnums, kas vēstures ratu pagriež vēlamajā virzienā. Daudzi arī nolika savas dzīvības, un viņus mēs pieminam.

Latvija tika dibināta teātrī. Tas arī bija tikai teātris līdz 1919. gada 11. novembrim, kad Latvija uzvarā pārliecinājās par savu spēku un varēšanu. Arī citi par to pārliecinājās. Šī ir īstā Latvijas brīvības diena!

Mana pašreizējā attieksme pret valdību un visiem pārējiem pie tās piederošajiem ir, maigi izsakoties, ļoti skeptiska un nav nekādu ilūziju, ka tā varētu mainīties, bet es arvien ticu Latvijas tautai. Mēs varam klusējot protestēt, mēs varam burkšķēt katrs pie sevis, vilkt vezumu katrs uz savu pusi, bet izšķirošos brīžos mēs sanāksim kopā un būsim vienoti, un Latvija pastāvēs. Es tam ticu. Nē! Es esmu pārliecināts par to!