Kaut kur uz cita globusa ... (6. daļa)Īsta gulēšana gan nesanāk. Mana nākamā vakts būs vissliktākā – no 4:00 – 8:00. Novārtos pa šūpuļtīklu līdz 2:00, tad mostos un dodos salonā uzrakstīt kādu rindu šajā dienasgrāmatā. Kuģis jau iet ar normālu kanti, mazliet šūpo. Spriežot pēc sajūtām, ātrums jau pārsniedz 5 mezglus, kas šim kuģim ejot ar burām nav maz. Pa brīdim blakus kambīzē kaut kas aizlido pa gaisu. Tims puspliks skraida pie bilžu sūkņiem, izrādās tie pa brīdim jāpadarbina, citādi bilžās sakrājas ūdens. Arī man uz galda pa brīdim nopil kāda pile, kas izsūkusies cauri klājam. Galvenais, lai netrāpa kompjūteram J Zemvēja pusē paklājs grimst ūdenī … Kamēr ir brīvs brīdis, mēģināšu pastāstīt mazliet par sadzīves apstākļiem. Uz kuģa zemākā klāja, skaitot no priekšgala, telpas rindojas šādi : Vispirms ir priekšgala kubriks, kur izvietotas kādas 12 kojas. Tā ir salīdzinoši komfortabla viet gulēšanai. Tur izvietojusiess lielkākā daļa sieviešu ekipāžas. Tālāk seko neliels šķērsais koridors, kurā uzstādīta veļas mazgājamā mašīna un izlietne ar spoguli. Tad seko gaitenis uz salonu. Vispirms katrā bortā pa vienai tualetei. Tualetes ir MAZAS ! Tie, kuri ir burājuši ar kreiserjahtām, zina, kādas tās ir. Galvenais jūras likums tualetēm – tāpat kā visur – Podā nedrīkst nokļūt nekas tāds, ko tu vispirms neesi apēdis ! Šī noteikuma neievērošana draud ar tualetes sistēmas aizsērēšanu un to tīrīt nav tā patīkamākā nodarbe. Tualetes tiek izmantotas arī kā dušas, jo citu nav. Nomazgāties visam un uzreiz tur nav vietas – nākas mazgāties pa daļām – vispirms labākā daļa, pēc tam sliktākā J Tālāk aiz tualetēm vienā gaiteņa pusē – kapteiņa kajīte, otrā pusē – oficieru kajītes. Atšķirībā no klasiskajiem buru kuģiem, tās ir izvietotas lejā, nevis kuģa pakaļgalā. Vēl koridorā atrodas “tējas kambīze”, kur jebkurš komandas loceklis jebkurā brīdī var pagatavot sev tēju vai kafiju. Tālāk seko centrālā telpa – kuģa salons jeb kopkajīte. Tā ir apmēra 4, 5x6 metrus liela telpa ar diviem galdiem. Telpa ir pietiekama, lai tur vienlaicīgi varētu pusdienot vai vienkārši savākties ap 30 cilvēku. Šeit gar sienām karājas visas relikvijas, apbalvojumi un piemiņas plāksnītes. Stūrī televizors. Vienā stūrī, ar leti atdalīta kuģa kambīze ar plīti, mikroviļņu krāsni un cepeškrāsni. Tālāk iekšā ledusskapis. Ieeja mašīntelpā arī caur kambīzi. Tas gan nav pārāk ērti, ja kāds gatavo ēdienu, bet pēkšņi kāda ķibele ar dzinējiem vai ģeneratoru un sākas aktīva skraidīšana uz un no mašīntelpas. No apakšējā klāja var izkļūt gan pa galveno trapu blakus kambīzei vai arī pa lūku kuģa priekšgalā. Paceļoties pa trapu nokļūstam galvenajā guļamtelpā, kas izvietota virs mašīntelpas. Šo klāju sauc par kvarterdeku. Šeit katrā bortā nostiprināti divi lielgabali, virs kuriem izvietoti galdi (kamēr nav jākaro J ). Gar bortiem lādes (kas izsklatās gandrīz kā slavenās pirātu lādes), kur komandai sakrāmēt savas personīgās mantas. Tā kā es ierados vēlāk, man brīvas lādes vairs nebija un mana daivinga soma ir novietota ārpusē, kuģa priekšgalā, zem baka. Savukārt visus elektroniskos gadžetus turu savā “Pelican” mugursomā, kura piedzīvojusi daudzus ceļojumus un ekstrēmus apstākļus. Kamēr aparatūra atrodas tajā, vasru būt samērā drošs, ka tā paliks vesela, arī ja somai pāri gāzīsies ūdens. Vienīgais mīnuss pārgājieniem – šī soma ir smaga. Atgriežotries pie guļamtelpas – tās lielāko daļu aizņem gareniski un šķērsām sakārti šūpuļtīkli. Uz virvēm parasti žāvējas komandas drēbes, bet brīvajās vietās sakarināti tīkli ar augļiem un dārzeņiem, jo šī telpa ir samērā labi vēdināma. Blakus manam galvgalim karājas citronu un ķiploku tīkls. Visā visumā šī telpa visvairāk izsauc asociācijas ar filmu “Svešie”, kur cilvēku ķermeņi iepīti haotiskos tīklos un kur nobriest “svešo” kūniņas J Pa divām ūdensnecaurlaidīgām durvīm no guļamtelpas varam nokļūt uz galvenā klāja. Šeit uzstādīts grotmasts – galvenais un lielākais no trim fregates mastiem. Šeit atrodas arī astoņi lielgabali – pa četriem katrā bortā. Visi lielgabali ir darba kārtībā un spējīgi šaut ar dzelzs lodēm. No galvenā klāja notiek arī iekāpšana un izkāpšana krastā vai laivā. Šis klājs atrodas viszemāk un tuvāk ūdens līmenim.uz galvenā klāja, priekšgala pusē ir aī tāda kā nojumīte zem baka (baks ir kuģa priekšgala klājs, kas trodas augstāk par galveno klāju). Šajā nojumē atrodas visas kuģa ekspluatācijai nepieciešamās lietas – virvju ruļļi, fenderi, rezerves kokmateriāli un citas lietas. Te izvietots arī neliels darbagalds ar skrūvspīlēm. Vienā stūrī – metināmais aparāts hermētiskā futlārī. Citiem vārdiem sakot – viss nepieciešamais, lai kuģis nebūtu atkarīgs no tā, kas pieejams krastā. Dodoties uz pakalgala pusi nonākam pie diviem trapiem, pa kuriem ir iespējams nokļūt uz nākamā klāja. Šis klājs atrodas virs guļamtelpas un tā ir vieta, kur komanda savācas ikdienas ierindai, pārbaudei, kā arī visos svinīgos gadījumos. Aiz šī klāja uz leju atrodas stūrmaņa kabīne, bet virs tās – pats augstākais pakaļgala klājs. Tas arī ir visērtākais pasažieriem, uz tā naktīs vislabāk gulēt vērojot zvaigznes un iztēlojoties, kā tas vis sir bijis pirms 300 gadiem J Par stūrmaņa kabīni – tā nav gluži autentiska, kā Pētera Pirmā laikos, šodien tajā atrodas visa elektronika, navigācija, radars un citas iekārtas. Pa vidu ir liels galds (kurš mūsu ekspedīcijas laikā piekrāmēts ar operatoru kamerām un video apstrādes kompjūteriem). Agrākos laikos uz kuģiem šajā vietā atradās kapteiņa kajīte un kapteiņa salons. Mani pamodina neilgi pirms 4:00. Pirms vēl neesmu izkārpījies no guļamtīkla, jau jūtu, ka kuģis iet labi. “Labi” – tas nozīmē – sasvēries uz vienu sānu un jautri šūpojoties pa viļņiem. Pēc sajūtām jau noprotu, ka ātrums ir kādi 7 mezgli. Sameklēju kādu apģērba gabalu, kurš vēl ir sausāks, uzvelku mugurā divas jakas un dodos uz klāja. Ahaaa … ārā izskatās vēl labāk, kā bija iekšpusē. Ātrums izrādās jau brīžam pārsniedz 9 mezglus. Pamalē zibeņo, bet vēl nelīst. Šur tur redzamas krasta ugunis – ejam starp daudzajām salām. Pie stūres pats kapteinis. Tātad lieta jau ir nopietna. Brīžam uznākušas brīzītes kuģi cenšās sagriezt pret vēju. Pamanu, ka pie borta jau pieķērušies daži “jūrasslimnieki”. Pulksten 4:00 pieņemam maiņu. Pārskaitīties jau ir problēmas – cilvēki kur kurais, pārkliegt viļņu troksni arī pagrūti. Pie stūres kapteini nomaina Tims, bet kapteinis nekur projām neiet. Īpaši kritiskos brīžos kapteinis iedarbina dzinējus, lai kuģi iegrieztu atpakaļ kursā. Vantis nospriegotas, buras pilnas vēja. Apvaicājos kapteinim, vai nebūtu jādomā par buru samazināšanu pie tik stipra vēja. Vismaz uz jahtas es jau sen to būtu darījis. Kapteinis pasmejas un pavaicā – Vajadzētu, bet kā ?! Tu esi gatavs tagad kāpt mastā ? J Uzzinu vēl interesantu lietu – atšķirībā no klasiskas jahtas, kuru kritiskā brīdī var nolikt pret vēju, tad uz burinieka ar taisnajajām burām tāda iespēja nepastāv – burās iepūtīs no pretējās puses un sekas var būt ļoti smagas. Vienīgā iespēja – kristies fordevindā. Vismaz ātrums un slodze samazināsies. Šādos apstākļos visu laiku nāk virsū domas – bet kā jūrnieki ar to visu tika gslā pirms 300-500 gadiem ? Mums vismaz ir dzinēji, glābšanas plosti, radiosakari, GPS un citi mūsdienu tehnikas sasnoegumi. Protams – ir iespējas iet bojā arī šodien, tomēr risks ir daudz, daudz mazāks … Pa to laiku paiet pirmā vakts stunda, vējš mazliet norimst. Tagad kapteinis norīko pie stūres mani. Jāatzīst, ka kuģiss stūrējas samērā labi. Kamēr vējš vienmērīgs, stūre jāgroza minimāli. Tikai uznākot brīzei jāpastrādā aktīvi, lai novērstu priekšgala sagriešanos pret vēju. Kamēr stūrēju, pamalēs turpina zibeņot. Dīvaini, bet negaisa mākoņi šķiet izvietojušies tieši virs salām. Šobrīd mums kreisajā bortā Mikonos – slavenā geju sala J Virs tās zibeņo sevišķi spēcīgi. Bet tas ir kādas 3-4 jūdzes no mums. Mana stunda paiet ātri, bet izbaudīt stihiju paspēju ar uzviju. Pēc stundas mani nomaina Tahirs. Sākumā iekārtojos uz klāja, netālu no stūres. Nāk miegs un acis veras ciet, neskatoties uz to, ka kuģis turpina nesties uz priekšu. Brīvajiem nav aizliegts gulšņāt uz klāja, pie nosacījuma, ka viņi iekārtojas droši un nepārkritīs pār bortu. Jo šajā ziņā nekas nav mainījies – naktī, vējā un viļņos pār bortu pārkritis cilvēks ir “norakstāms” par 95 %. Ja tas notiek ziemeļu jūrās, kā piemēram – Baltijā – tad par visiem 99 %. Brīnumi nenotiek un cerēt šo cilvēku vēl kādreiz ieraudzīt dzīvu ir ļoti, ļoti nieciga. Protams, visas instrukcijas un likumi liek pār bortu pārkritušu cilvēku meklēt un glābt, taču tas ļoti reti kad vainagojas ar panākumiem. Ap pulksten 6:00 nokļūstam lietus zonā. Tagad zibeni no pērkona šķir vairs 2-3 sekundes. Tas viss, kas vēl nav paspējis samirkt no viļņiem, tagad samirkst no lietusgāzes. Tā kā man pašam līdzi ir tikai sava “pa pusei ūdensnecaurlaidīgā” HH jaka, bet meklēt kādu no komandas lietusmēteļiem negribās, iekārtojos stūrmaņa kabīnē. Tādā veidā esmu gan relatīvā sausumā, gan arī varu būt uzreiz uz vietas, ja uz klāja būs vajadzīga mana palīdzība. Līdz pulksten astoņiem nekā īpaša nenotiek, ja vien neskaita to, ka turpinām nesties negaisā ar 8-9 mezglu ātrumu. Rīta ierinda šoreiz notiek improvizēti, katrs pieķēries pie kādas virves un cenšās paslēpties no lietusgāzes vai viļņiem, kas par laimi līdz augšējam klājam nonāk reti. Līdz Chios mums paliek vien pāris stundas ko iet, tāpēc gulēt vairs neeju. Tā kā ejam pa šaurumu, kurš atdala Grieķijai piederošo Chios no Turcijas krasta, un neitrālo ūdeņu šeit nav, mūs vairākas reizes pa radio izsauc Turcijas krasta apsardze. Vēlas zināt, kas mēs esam, kurp dodamies un vai uz borta neesot COVID slimnieku. Kad atbildam, ka Turcijas krastā piestāt neplānojam, like mūs mierā. Chios ienākam klusi un mierīgi, ne tā, kā Parosā un Naksosā. Šeit mums nekādi pasākumi nav ieplānoti, vienkārši vienu diennakti pavadīsim pietauvojušies krastam un iziesim apskatīt pilsētiņu. Vietējie iedzīvotāji uz mola mūs sagaida, bet oficiālās delegācijas izpaliek. Ieejam ostā un pietauvojamies blakus trim oranži – sarkaniem velkoņiem. Pāri jūras šaurumam redzams Turcijas krasts. Ostā ļoti aktīva dzīve, regulāri nāk iekšā un ārā dažādi prāmji, pie kam nevis mazie un ātrie, bet tādi nopietnāku izmēru, kas jau var sacensties ar kruīza kuģiem. Iepriekšējā naktī izrādās smagi cietusi mūsu “arheologu” sagatavotā atskaite, tāpēc tie okupē vienu no salona galdiem papīru žāvēšanai. Kad uz kuģa esam sakopušies un paēduši brokastis, kopā ar Alex un Viktoru dodamies pastaigāt pa pilsētu. Alex ierosina ieiet kādā kafejnīciņā un padzert kafiju. Mēs ar Viktoru saskatāmies – Kopš kura laika alu sauc par kafiju ? J Ar balsīm 2:1 tiek nolemts iedzert pa tradicionālajam aliņam … kurš protams izvēršas par trīs aliņiem … Pie alus kausa Viktors aizrautīgi stāsta par vēstures notikumiem, kuriem ir cieša saite ar mūsu ekspedīcijas pētījumiem. Kad atgriežamies uz kuģa, jau tuvojas vakariņu laiks. Šovakar kapteinis mums stāsta un rāda filmu par “SHTANDART” būvi un vēsturi. Pie galda tiek atvērtas Naksosas gubernatora dāvinātās vīna kastes, kā arī citi krājumi, tāpēc vakrs ievelkas. Man nāk miegs un es “angļu stilā”pametu jautro kompāniju, kas mums šovakar savākusies uz klāja ap enkura vinču un dodos gulēt. Citi vēl turpina … |
