Kaut kur uz cita globusa ... (5. daļa) Pēc rīta ierindas kapteinis paziņo, ka šodien mēs pametam Parosu un dodamies uz Naksosu. Tā ir otra sala, kas atrodas tepat netālu. Attālums ap 10 jūdzēm. Vējš diezgan spēcīgs, bet virziens mums neizdevīgs, tāpēc ejam ar motoru. Kapteinis brīdina, ka vējš diezgan stiprs un mūs, iespējams, šūpos. Uz kuģa mums vēl līdzi trīs kundzītes – tā arī nesaprotu – vai kaut kāas tūristes vai arī vietēju prominenču sievas. Kapteinis viņas nostrostē par kavēšanos. 10:00 sākam iziešanu no ostas. Krastā pavadītāju pūlis, no citām jahtām māj ar rokām un taurē. Process atgādina Kolumba došanos meklēt Ameriku J Par cik komandas sastāvs Parosā ir pamainījies, mani piekomandē “Grota vaktij”. Mans priekšnieks pārgājiena laikā būs beļģis Tims Pārgājiens izrādās samērā mierīgs, pēc pāris stundām jau tuvojamies Naksosai. Kad biju šeit iepriekšējo reizi, 2017. gadā un man bija uzticēts lielais katamarāns, stiprā vēja dēļ nepabiju šeit. Toreiz atteicos vētras laikā iet laukā no Nausas, izgāja tikai trīs jahtas. Tāpēc šoreiz ceru mazliet apskatīt arī blakus esošo Naksosu. Kad tuvojamies ostai, palūdzu kapteinim atļauju doties uz krastu kopā ar tauvošanās komandu. Paņemu videokameru un dronu un sēžos laiviņā. Tuvojoties krastam, redzu ka mūs atkal sagaida pamatīgs pūlis. Pa radio mūs palūdz pagai’dīt, kamēr no piestātnes aties ātrgaitas prāmis. Pēc 10-15 mininūtēm tas arī paiet garām, vairākas reizes notaurējot. Mūs sagaidīt norīkotaa pat sešu cilvēku tauvošanās komanda no ostas personāla, kaut gan tā mums būtībā nav vajadzīga – ar visu spējam tikt gala paši. Turpat grozās arī ostas administrācija. Pieklājības pēc paprasu atļauju pafilmēt ar dronu, ko uzreiz arī atļauj. Nez vai Rīgas ostā būtu tik pat vienkārši ? Vējš ļoti spēcīgs lidošanai ar dronu, tomēr riskēju to pacelt gaisā. Ar grūtībām vadās. Kuģis pa to laiku tuvojas piestātnei. Pēkšņi atskan lielgabala šāviens - nebiju par to brīdināts, tomēr sagadīšanās pēc tas labi uzfilmējas. Publika krastāa sajūsmā applaudē J Tiklīdz kuģis pietauvots, pie trapa jau drūzmējas apmeklētāju pūļi. Trapa komanda neļauj visam baram kāpt uz kuģa, vispirms uzkāpj ostas administrācija, ar kuriem nodarbojas kapteinis. Tikmēr Alex, kā ekspedīcijas vadītājs apkampjas un sabučojas ar Naksosas gubernatoru, kas izrādās komiska paskata večuks krēmkrāsas uzvalkā ar sarkanu kaklasaiti. Izrādās, ka viņi jau esot pazīstami no agrākiem laikiem. Par cik šajā ostā uzkavēsimies vien dažas stundas, tad svinīgās gubernatora pusdienas šoreiz izpaliek, tā vietā mums uz kuģa atnes trīs kastes vīna J Man šobrīd pienākumu uz kuģa nav, tāpēc palūdzu atļauju doties krastā pafilmēt pilsētu. Man līdzi piesakās mans maiņas priekšnieks Tims. Izstaigājam Naksosas centru, kurš izrādās diezgan neinteresants un iegriežamies ostmalas krodziņā “uz vienu aliņu”. Tas protams izvēršas par trim aliņiem J Uz kuģa atpakaļ esam noteiktajā laikā. Tur cilvēku pūļi, “suvenīru komanda” raujas vaiga sviedros. Pienāk atiešanas laiks, visi sastājamies ierindā. Izrādās, ka trūkst viena no daiveriem – Pāvela. Kapteinis ir nelokāms – ja ir noteikts atiešanas laiks – tad tas, kurš nokavējies, paliek krastā. Kamēr gatavojamies atiešanai, paiet vēl kādas desmit minūtes, bet Pāvela vēl nav. Arī pa telefonu nav sazvanāms. Pēc brīža kapteinis dod komandu atiet. Atiešana diezgan sarežģīta, jo vējš pūš tieši uz piestātni un spiež kuģi klāt, bet pateicioties labia organizācijai, viss izdodas perfekti. Kuģis atiet. Krastā paliek vein kuģa laiviņa ar tauvošanās komandu, bet mēs lēnam ejam laukā no ostas. Kad esam nogājuši jau kādu gabaliņu, laiva pa rāciju paziņo, ka Pāvels uzradies un kopā ar tauvošanās komandu dodas uz kuģi. Vainīgais izskatās mazliet neadekvāts. Tūlīt tiek nosūtīts pie kapteiņa uz nostrostēšanu. Vēlāk kapteinis ar ekspedīcijas vadību lemj par Pāvela norakstīšanu no kuģa nākamajā ostā. Tikmēr mums beidzot izrādās pareizais vējš un dodamies ziemeļaustrumu virzienā, paceļot lielāko daļu buras. Nākas pastrādāt ar virvēm. Labi, ka esmu paņēmis līdzi burātāju cimdus. Ejot gar Naksosas akmeņaino krastu, mums parāda “nelaimīgo mīlētāju klinti” – tā to iesaukuši tāpēc, ka nedaudzie pašnāvību gadījumi esot notikuši tieši šeit, ielecot jūrā no klints. Romantiski … Beidzot pienākusi arī mana kārta apastāvēt pie stūres. Būtu jau varējis to izdarīt daudz ātrāk, taču īpaši nerāvos – šiss kuģis ir krietni lielāks par tiem, ko esmu vadījis līdz šim un uzvedās pavisam citādāk. Negribās izgāzties, labāk vispirms pavēroju. Izrādās, ka nav tik traki. Jā – reaģē lēnām, starp stūres pagriešanu un manevru paiet kādas 30-45 sekundes, da I nepierasti, k alai pagrieztu stūri par pāris grādiem, stūres rats jāapgriež 2-3 reizes. Nostāvu pie stūress kādu stundu, tad nododu to nākamajam gribētājam, kuru nav mazums. Mūsu maiņa beidzas 20:00, kad apkārt jau ir pavisam tumšs. Sēžot kuģa pakaļgalā, dzerot tēju un raugoties mastos, kas slīd uz zvaigžņoto debesu fona, sajūtas ir fantastiskas … Pēc tējas dodos gulēt. Šoreiz kuģis beidzot iet iet uz kantes un šūpuļtīkli izrādās noderīgi. |
