Vientulības blakne

Vai burkāni var būt par lielu?

Var, ja dzīvo viens pats un zupu vāri sev vienam.

Kādreiz, sen senos laikos, dzīvojot vienam bija ļoti daudzi, pavisam sadzīviski plusi, līdz iestājās lokdauni un ierobežojumi. Lai kāds vienpatis būtu, vajag sabiedrību tomēr, taču nav kur aiziet. Viss ir ciet! Un ja nav ciet, tad atmosfēra kā bērēs. Draugi pie manis vairs nenāk zoli uzspēlēt. Pie viņiem ciemos? Pasargi Dievs! Ka tik kaut ko neaiznesu! Pat garlaikotā kaimiņiene vairs nepiezvana pie durvīm, lai palīdzu vīna pudeli atkorķēt … un izgaršot. Kāda ne kāda, tomēr dzīvs cilvēks ar ko parunāties.

Tai vienatnei ir drausmīgas blaknes. Kad viens pats dzīvoklī, arī darbā lielāko tiesu viens pie stūres, tad nevilšus sāc runāt ar sevi, pie sevis, domāt skaļā balsī. Vēl oHo daiļavām vēstules drukāt, diktējot sev skaļā balsī, ieklausoties katrā vārdā un frāzē, pēc tam vēl pārlasot, atdarinot viņas balsi un intonāciju, iedomājoties, kā viņa, tik pat viena savā miteklī to skaļā balsī lasīs, tā pat kā es esmu sācis lasīt vēstules un ziņas. Tā dienu no dienas tas pielīp un vairs nav kontrolējams.

Ieeju veikalā. Cita starpā arī burkānus zupai nopirkt. Tādus manus burkāniņus gribu, man vienam vienu vienai reizei.

“Atkal tikai vecmeitu burkāni savesti! ” – pie sevis domās šķendējos, starp pārspīlēti garajiem un resnajiem meklēto izmēru neatradis.

“Un kādi tad būtu tie vecpuišu burkāni?” – šķelmīga sievietes balss man aiz muguras taujā.

Bļ…! Kad es iemācīšos savu muti kontrolēt!