Viss, par ko negribēju

Kad visapkārt nerimst kaislības par vakcinēšanos, nevakcinēšanos, slimošanu un veseļošanos, par miršanu un dzīvošanu, abām karojošām pusēm man neizdosies nostāties pa vidu, jo abas pieprasīs konkrētu pozīciju – par vai pret mums, lai arī nevienu no šiem viedokļiem par pareizu neuzskatu. Tāpēc ir jāpaburkšķ no malas, jo klusēt arī nebūtu pareizi.

Man mūžā vakcīnu ir bijis daudz. Strādājot mežā, kad reizēm dienā no sevis nolasu pat desmit rāpojošas ērces, un nereti nākas izraut arī jau piesūkušās, tad pote pret ērču encefalītu ir saprātīga izvēle. Pa šiem četrdesmit darba gadiem esmu potēts regulāri, vakcīnas ir nomainījušās vairākas reizes, un katru reizi tiek apgalvots, ka tās ir pilnīgi drošas un absolūti nekaitīgas. Paiet gadi un parādās jauna, vēl drošāka un nekaitīgāka. Kā var būt drošāks par “pilnīgi drošu” un nekaitīgāks par “absolūti nekaitīgu”? Ir sajūta, ka patiesība tiek noklusēta – tās iepriekšējās nemaz tik drošas un nekaitīgas nav bijušas.

Pēdējā, ko man potēja, ir Austrijā gatavota. Man šķiet to radījusi tā pati kompānija, kas ražo augu aizsardzības līdzekļus lauksaimniecībai – arī “pilnīgi drošus un absolūti nekaitīgus” kultūraugiem. Daži desmiti grami darbīgās vielas pamatīgā atšķaidījumā, un vesela tonna nezāļu zaļās masas nobeidzas – pamatīgas indes. Miežiem “pilnīgi nekaitīga”, ja lieto rekomendējamās devas. Ļoti bieži uz tīrumiem vietām gadās arī uzsmidzināt divkāršu devu, un tad daži stiebri tomēr nodzeltē. Pie trīskāršas devas dzeltēšanu vairs nevar nepamanīt, bet ar četrkārtīgu devu viss aiziet bojā. Laikam jau tik nekaitīgi nav, tik vien kā izturības robeža labībai pret šo līdzekli ir augstāka nekā nezālēm. Arī šie līdzekļi nekur nepazūd, kā tiek solīts. Laboratorijās pēc tam meklē atliekvielas graudos, un arī atrod. Lielākais vairums no tām uzkrājas salmos, kur tās neviens nemeklē. Nekas nekur nepazūd.

Arī no cilvēka organisma nekas nepazūd. Visas vakcīnas, visi medikamenti un vēl daudz kas cits tomēr atstāj pēdas. Pat pirms pusgada lietotu mildronātu dopinga kontroles urīnā atrod. Ja meklētu citās organisma vietās, tad atrastu arī pirms gada, diviem un trim lietotos līdzekļus. Jaunībā spricētā penicilīna nogulsnes aknās glabāsies visu mūžu. No visa kaut kas paliek un krājas. Arī no vakcīnām, un nekas nav pilnīgi drošs, nekas nav pilnīgi nekaitīgs. Jautājums tikai – cik organisms spēj turēt? Cilvēks var izturēt daudz, bet arī nav jau nekāds rudzu stiebrs, kam vienīgā misija ir nogatavināt sēklas un tad var arī nomirt, neredzot kā šīs sēklas uzdīgst. Cilvēkam ir jāizaudzina savi bērni, arī mazbērnus gribas izauklēt, un, ja paveiksies, vēl arī paskatīties, kā mazmazbērni draiskojas. Būtu labi, ja tas izdotos. Uz visiem medikamentiem ir brīdinājums “Zāļu nepamatota lietošana ir kaitīga veselībai! ” Nekur nav pateikts, cik simtus ibumetīna tablešu cilvēks savas dzīves laikā drīkst nodzert, lai tā uzkrājumi organismā neatgriezeniski nesabojātu veselību, bet ibumetīnu, man par lielu pārsteigumu, pārdod lielās burkās pa 100 gb. Man ar tādu burku diviem mūžiem pietiktu, un nespēju iedomāties tās necilvēcīgās mokas, kad tik ļoti un bieži sāp, lai šādu daudzumu pagūtu izlietot derīguma termiņa ietvaros.

Tagad par to, ko es tiešām gribēju rakstīt.

Mežkopībā neizmanto nekādus ķīmiskus līdzekļus. Kaut ko izmanto stādu audzētavās, kaut ko koksnes krautuvēs, bet mežā – pilnīgi neko. Tam ir vairāki iemesli. Viens no tiem ir neziņa, kā augu aizsardzības līdzekļi ietekmēs turpmāko koku augšanu ilgā laika periodā un atsauksies uz koksnes kvalitāti. Mežsaimniecības galvenā produkcija tomēr ir koksne, lai arī kā tas nepatiktu sēņotājiem, kas visu mūžu vēlētos sēņot tikai vienā mežā, un ir saprotama viņu šķendēšanās, kad šis mežs tiek nocirsts, bet tādam nolūkam tas reiz tika sēts un audzēts. Būtu ļoti vilinoši jaunaudzes kopjot staigāt pa mežu nevis ar trokšņojošo, vibrējošo krūmgriezi, bet svilpojot ar rokas miglotāju. Tas būtu vieglāk un arī ātrāk. Tomēr ir jāsaprot, ka šīs kopjamās priedītes vai eglītes par cērtamu mežu kļūs tikai pēc 80 – 100 gadiem, šo mežu necirtīs ne bērni, ne mazbērni, bet vēl kaut kāda nezināma, šodien nenojaušama paaudze. Vai šie nākotnes cilvēki būs ar mieru izmantot koksni, kurā ir uzkrājušās “pilnīgi drošas absolūti nekaitīgas” mūsu ķīmijas atliekvielas. Ir nopietnas bažas, ka mēs varam izaudzēt saviem mazmazmazbērniem nekam nederīgus mežus. Atbildību par to nevienam neprasīs, taču mežsaimnieki to nepieļaus.

Ilgus gadus strādājot kopā ar mežsargiem, mežziņiem un vispār mežsaimniecības speciālistiem, man kā mežu izstrādātājam arī ir šis tas kļuvis saprotams no viņu domāšanas. Tie cilvēki ar savām vērtībām un domāšanu dzīvo nākotnē. Kad viņi skatās uz mežu, tad šodienas problēmas viņus daudz neinteresē. Viņi savā iztēlē redz mežu, kāds tas izskatīsies pēc 20, 30, 50, 100 gadiem, un kas būtu šodien jādara, lai tā nākotnes bilde būtu pēc iespējas pievilcīgāka. Paši viņi to nākotni nekad neieraudzīs – tik ilgi cilvēks nedzīvo, bet tā ir atbildība pret nākotni. Viņi nestrādā šodienai, kā es, meža izstrādātājs, kuram interesē tikai platības, kubikmetri, sortimenti, cenas, vēlreiz cenas, nauda, vēlreiz nauda un daudzreiz nauda, ko notērēt šodien. Tas ir mana darba rezultāts. Nekad neviens mežkopis sava darba galarezultātu neredzēs. Viņi strādā mūžībai. Viņu mūža darbs ir daļa no mūžības cikla. Tādu apziņu, būt atbildīgam pret nākotni, kad neviens atbildību neprasīs, ir grūti saprast, vēl grūtāk iemācīties, drīzāk to var tikai ar mātes pienu iezīst.

Par mežsaimniekiem viss skaidrs.

Katra cilvēka mūžs ir daļiņa no mūžības. Tā tas ir. Cik daudz tad tiek domāts par nākošajām paaudzēm aiz mums? Vai viņu dzīve no mūsu sastrādātā paliks vieglāka vai sarežģītāka? Pat ne par tām nezināmajām paaudzēm, par kurām mežsaimnieki domā, bet par šiem mazajiem bērniņiem, kas tūdaļ tiks sūtīti uz skolu, lai mācītos gudrības, no kurām 95% viņiem dzīvē būs pilnīgi nederīgas, mocīti ejot mūzikas un mākslas skolās, mēģinot izskolot vunderkindus, tāpat trenkāti un lamāti sporta skolu treniņos, kur lielākā daļa tikai iedzīvojas nedziedināmās traumās, kas traucēs normālai dzīvei visu mūžu. Un tas viss tikai tāpēc, lai apmierinātu mūsu vecāku arvien pieaugošās ambīcijas. Tagad vēl iebakstīsim viņu jau tā daudz cietušajā ķermenī vēl vienu viņiem nevajadzīgu vakcīnu pret pasaulē uz īsu brīdi parādījušos epizodisku slimību, ar kuru bērni paši vispār īpaši neslimo, bet to darām tikai lai pasargātu pavecākus, vakcinēties negribējušus pensionārus no smagas saslimšanas. Vismaz pagaidām tāds ir šī pasākuma skaidrojums.

Skat, cik mēs gudri!

Kas mums ir devis tādas tiesības izmantot bērnus saviem šodienas sīkajiem mērķiem? Bērnam šis ķermenis ir visam mūžam, viņam ar to būs jādzīvo vēl 70, 80 gadi vismaz, un citu neviens nedos. Gan viņš vēl pats to pagūs sabojāt un ar to izrīkoties pēc savas gribas, bet ne mums par to lemt.