Striķīši

Nu tad tā, mīlīši, vai zināt, kāpēc vella dzīve ir viena tiešām sasodīta, briesmīga, patiešām vellišķīga, nu ritīga vella dzīve? Nē, nezināt? Nu, a gribat zināt? Arī nē? Nu, ta mēģināsim ievadīt šitento runāšanu citādāk. Fani un fanes man pēdējo nedēļu laikā daudz un dikti sākuši rakstīt, sūtīt savas zaķenes, zeķenes, trusenes, trusenītes un apakšbikses un apakšbiksītes piedevām. Nu, vēl pa vidu ir bijuši arī kaut kādi striķi, par kuriem man paraganas tā kā zināja stāstīt, ka tādas arī dažas dāmas uz sava šekuma valkā, bet man tā dziļā doma nebija īsti izpīpējama, kāds tur tas labums kaut ko tādu uz saviem gurniem nēsāt.

Bet stāstīšana jau ne par to. Raksta man Lindas un visādas Janīnas, kuras ļoti interesē, kas tad jauns noticies manā purā un Purmalas pilsētelē, kas atrodas manam akacim pretējā pusē. Lieta tā, ka nu jau divus mēnešus ne vārda neesot rakstījis un dažas topošās paraganas jau sāk uztraukties, ka nebūs, ar ko pie manis nodoties miesas priekiem. Varu nomierināt, nekā tāda, ar veselību viss kārtībā, tikai paša vecā sakūdījusi arī visas vietējās vellatas mesties man krāgā ar viņām piedauzīties tā, ka neatliek laika rakstīt.

Otra lieta, kāpēc neko šitamā internāta kastē jau divi mēneši nerakstu un uz vēstulēm neatbildu. Man te jaunie velli un topošie vella bērni stāstīja, ka viņiem, redz, vasarā skolā ieti negribās un nepienākoties, un visādi, un sazin kādi likumi to nosakot, ka neesot arī jāgrib un jāpienākas. Es gan īsti nesapratu, kas tā par lietu, jo gois ganīt taču arī viņi šajos laikos vairs nedodās, bet ko nu es, viens vecs vellu paps varu par tādām darīšanām spriest. Atceros, bija tā ap Jāņiem, kā reiz pāris nedēļas pēc tās lielās vēlēšanās, kad viņi man šito vienu dienu sāka skaidrot.

Es, kā reiz tikko uz siltā akmeņa pura maliņā iekārtojies un sagatavojies stāstīt, kā vellatas un paraganas pēc iekšķīgām un ārīgām miesīgām pazīmēm atšķiramas, aš zaudēju valodu. Sākumā gribēju jaunuļus pasūtīt uz netālo mežiņu kādu beciņu nolaust, bet jamie man brauc ar stipriem papīriem degunā. Redz, sak, uzrakstījuši kaut kādam VISCam, kas laikam ir visu pura un Purmalas vistu galvenais putns, jo citādi nesaprotu, kāpēc nerakstīt Gaiļam, kā es viņus te mokot. Un taisni todien bija atnākusies atbildēšana, ka viņiem jau sen laiks pa mājām un arī man divus mēnešus jādarot viss cits, tikai ne jauniešu galviņas ar kādām gara un zinību bagātībām jāpiepilda. Nu, bi tur arī kaut kas par kaut kādiem nesaskaņotiem saturiem un televīzijas programmām, un sodiem, ko par tādiem būs jāmaksā.

Tikko to depešu izlasījis, es, jāatzīst, ne mazums saskābu. Tad atsēdos Purmalas aubusa pieturā uz padirsenīša, kājas pūtinādams, sāku pīpot un to papīra gabalu pārlasīt. Un sapratu to, ka neko un ne vella no tā rakstagala nesaprotu. Redz, senāk viss bi skaidrs, vells bi vells un vellam vienīgam zemes virsū un ar apakš zems nebi nekādu brīvdie, nekādu atvaļinājum un citu nekādu jēdzīgu dienu un naktu, kad varētu nestrādāt. Tagad kaut kāds dikti svarīgs sajuties putnalops, reku, man raksta, ka es div mēneš nevarēs strādāt un vēl strādājot tik aužām nepareiz, ka būs jāmaksā sods.

Zin, kājas šūpinādams, tā sadomājos un sadusmojos, ka sākumā gribējās tam neradījumam VISCam kādu kārtīgu puteni vai krusu ar graudiem tā kā kāposta galvām uzsūtīt. Tad drusku apdomājos un izdomāju, ka jāaiziet pie kaimiņa Dieviņa aprunāties. Pie Dieviņtēva vienmēr laba doma aizšpacierēt un tagad vēl bērni no ārzemēm paši braukt negrib, bet kā reizi uz Jāņim bi jaunu un dikt modīg dzimtenīttaisāmaparāt atsūtīš. Tā nu tur arī aizgāju, sākām runāties un nāburgs teica, ka varbūt nav, ko tik dikti pārdzīvot par tiem div mēneš. Uz nodarbībām pie manis tāpat nāk vienvienīgi puiškani un vai tad man nemaz negribas noknibināties ar kādu citu sievišķ, ne tikai savu veco?

Nu, jāsaka, ka gribējās dikti un pēc otrā litra ar to paštaisīt no jaun aparāt iztecināt dzimtenīt mēs abi aizgā meitās. Kaimiņsievu nācās iespundēt ķemertiņā, bet tas nu tā, ar to lai pats saimniekpaps tiek galā, nav mana darīšana. Pats gan laikam uz to pusi vairs tik drīz degunu nerādīšu, jo mājās abi atnācām tikai vakar. No rīta, redz, tas krutkmašīns aizgāja pa skuju taku – es tak jau uzreiz korišam teicu, ka nevajag tur bāzt tos priežu čiekurus iekšā – tad nu līdz krēslas stundai mēs turpināja dzert bēres, kamēr viss pārpalikušais dzeramais bi izdzerts, un bagarēt kaut kādu Purmalas centra veikalā nejauši pieklīdušu meiteņu pāri i no priekšas, i otras puses.

Sieva uz mani skatās kaulainu aci un negrib, lai es turpinātu te kaučko rakstīt, bet es ir sapratis, ka tagad vajag caur to elektrības drāt visādus mācībplānus un ko vēl ne tam putna galvam iesniegt. Laikam ar to arī nodarbošos līdz pirmam zeptemberim, kad daudzi skolnieciņi pura malā kaislīgi un ritīgi skaļiem vārdiem sūtīs visas savas skolotājas pie manis. Es tikmēr tikai turpināšu, nu jau atbilstoši saviem plāniem, jaunos vellus un vellbērnus mācīt.

Bet, ja kād no jums, dāms, var man paskaidrot, kāds i prieks vai patikšam vai vispā kauč kāds labums no tiem striķīšim, a ko, kā man te stāst, jūs savs šekums mēdzot mēģināt apkarināt, pa to gan es būt priecīgs. Paldies arī visām Lindam un Janīnam, kas man to striķīšpadarīšan i sūtīšas. Vēl tik būt lab, ja kād no jums man a parādīt, kā tas pasāciens i lietojams un uz jums izsktās.