Persiki

No senām ceļojumu piezīmēm

Uzbekija, 1984. gads, vēls rudens.

Uzprasījāmies uz ekskursiju pa pašu lielāko augļu dārzu. Pa dārzu mūs vadāja ar autobusu. Kājām to izstaigāt būtu neiespējami – 20 km viens vienīgs augļu dārzs. Cienāja ar āboliem, bumbieriem – mums negaršoja, par saldu, šķebinoši saldi. Ēdām persikus. Paši salasījām. Persiku sezona jau sen bija beigusies, raža novākta, bet kokos šis tas vēl palicis. Laikam novākšanas laikā tie bija vēl zaļi, taču tagad pārgatavojušies, lieli, ar ļoti sīkstu spalvainu mizu un iekšā gandrīz izjukušu saturu. Mēs tolaik persikus bijām tikai bildēs, var būt pa gabalu redzējuši, tāpēc ļoti labi garšoja arī šādi.

Tie bija jāēd ļoti uzmanīgi. Jebkurā brīdī viņš varēja pārsprāgt, un tad visa sula pa gaisu. Vispirms ar pašiem zobu galiņiem vienā vietā nedaudz jāpārkož miziņa, tad jāpasūc, ar mēles galiņu jāpaplēš sprauga lielāka, atkal jāizsūc, un tad ar mēli dziļāk un sūkt, vēlreiz mēli mīkstumā, vēlreiz izsūkt, līdz ar mēli var sataustīt rievaino kauliņu, ap kuru sakrājusies pati garšīgākā sula, un tad jau var ar mēli no visām pusēm izlaizīt visu mīkstumu, izsūkt līdz pēdējam. No malas vērojot skats pa rubli, kad vīri apmierināti un laimīgi iezīdušies dūres lieluma augļos. Spalvas lien mutē un nāsīs, kutina degunu, vaigi notašķīti ar persika mīkstumu, gar zodu tek lipīga sula.

Kādam nelaimīgajam atkal nepaveicās ar pirmo kodienu, miza pārplīsa ar sprādzienu, viss mīkstums iešļācies sejā, pār pieri, degunu, vaigiem tek persika sula. Mums jaunajiem smiekli, viņam dusmas.

“Jums neprecētiem vispār nav kauns ēst šitās …! ”

Tolaik es vēl biju par jaunu, lai sapratu, ko viņš ar to bija domājis …