NIEKI XXVIII

Sen nebiju iekāpis sabiedriskajā transportā. Arī pirmskovida laikos man nepatika tā ļaužu gūzma. Kur attālums iespējoja, tur gāju kājām vai ripinājos ar riteni, vai vienkārši nedevos. Šoreiz nācās, bija jāpavada Jaunākais uz Pfizer poti, uz Kauguriem, drošības pēc, jo nepilngadīgs. Taxis negadījās, braucām ar 4. autobusu. Busā kondicionieris — tablo rādīja +17 [ārā +33 ēnā]. Visa tauta maskās. Bet apstākļi bija tik patīkami, ka varēju no sevis apcerēšanas un svīšanas pievērsties publikas vērošanai. Nekā interesanta, tik aizmugurē kaut kādas jaunietes [ap 14–15] skaļi murmulēja. Atlidoja frāze: [..] un tad es paliku pie viņa pa nakti. Bet sešos gan skrēju uz vilcienu, lai senči nepamana, ka man gulta tukša. Citā dubultkrēslā sēdēja kundze gados un kāda meitenīte PP* vecumā, visa savā viedtālrunī un austiņām ausīs. Pēkšņi jaunule sāka paskaļi dziedāt līdzi dziesmai tālrunī. Kundze gandrīz palecās un atvirzījās tik tālu, cik krēsls ļāva. Sejā skaidri redzamas bažas par to, ka trakumsērga ir lipīga.

Kad izkāpām, paņēmu dezinfekcijas aerosolu no somas, un abi ar Puiku dezinficējam rokas pēc busa turekļiem. Kāds kungs no iekāpšanas rindas, kurš skaļi deklarēja, ka masku neliks .. palika uz pauzes .. sejas izteiksme liecināja, ka šamējais sen nav redzējis citplanētiešus :D.

Tālāk diena ritinājās normas robežās. Karsta un pasīva. Tik ievēroju, ka pie vakcinācijas centra rindā lokālie Kauguru jaunieši un jaunietes stāvēja treniņbiksēs, satraukti ierautās dibenšķirbā.

* PP — pirms[pupu]puberitātes