NIEKI XXVII

Putni šorīt sāka savu rīta sasaukšanos, kā ierasts, pusčetros. Esmu ar šiem sinhronizējies — kad viņi mostas, tad es parasti eju gulēt :D. Vienkārši negribu, lai mani un pasaules putni sadziedātos.

Uz šķūnīša jumta šodien cita pusaudžu drāma. Vecais vārnis ar kundzi izveduši jaunuli parādīt ēdvietas, konkrēti, lielo komposta kasti. Jaunais jau lielāks nekā mammīte. Kliedz un bļaustās kā jau tāds tīnis. Bet vecie paidagoģiskā mierā ēd paši, neko nedzird, melnajam brēcējam neko mutē nebāž. Troksnis kā austrumu tirgū. Jaunulim nervi neiztur, viņš pat nolec no jumta un nāk pie manis kā pie tāda vārnu ombudsmeņa ķērkt par pasaules netaisnību. Vecāki izmanto mirkli un aizzibina uz kaimiņsētu. Pamazām saule aizver putnu tautas rīkles, vēl nokaucas [mācību] trauksmes sirēna, un iestājas bezvēja, kvēlojoša diena.