par nešanu gaismā

pirmkārt, kāpēc?

atbilžu meklēšana. nevar projicēt nākotni, neizprotot tagadi un pagātni. bet lai cilvēks iegūtu pieredzi, ar sevi vien nepietiek. tas ir galvenais iemesls, kāpēc pastāv teikas, pasakas, eposi. vēl vairāk, ikviens ģeniāls mākslas darbs ir mākslinieka pārdzīvojumu atspoguļojums, vai tā būtu grāmata vai simfonija, 10k gadu sens attēls uz alas sienas vai bērna celta smilšu pils.

ikviena dalīšanās ar savu intīmo pieredzi ir vēl viens piliens kolektīvajā cilvēces pieredzes xp pūlā. vai varētu vispār pastāvēt tāda lieta kā dramaturģija vai romānistika, ja cilvēki neatklātu savas sakrālākās pārdomas un pārdzīvojumus?

protams, ir cits jautājums - cik tas ir bīstami vai tas vispār ko labu var dot? zināšanu paradokss ir tāds, ka daudz ko nevar zināt uz priekšu. bet tik ļoti gribās - pareģi, delfu orākuli, astrologi tāpēc pastāvēja. bet tas ne pārāk labi strādāja. bet ir kaut kas, kas ir droši strādājis - savstarpēja dalīšanās ar savu dzīves pieredzi. no aizvēsturiskiem ugunskuriem, kur mednieki stāstīja par notikumiem viņu dzīvē - bailēm un drosmi, veiksmem un neveiksmem, līdz mūsdienu kino.

uzdodot jautājumus, sev un citiem, cilvēki meklē pieredzi par to, kas ar viņiem var notikt.

vēl es domāju, ka emocionāls kailums ir zināma drosme. nevis skatīties uz pasauli caur bunkura šķirbu, kad galvā ir smaga bruņucepure, bet nomest svaru, kas vienalga ir lieks un pliku dibenu stāvēt citu priekšā, kad tu nezini, kas būs un ko gaidīt. bet tam ir cena un tam ir arī balva. un atkarībā no balvas, cena var būt gan par augstu, bet var būt arī cena ir adekvāta.

jo var gadīties sastapt vērtīgu padomu, bet tāpat var gadīties tikties ar muļķību, visā tās krāšņumā, nemaz nerunājot par kāda apzinātu ļaunumu, jo cik viegli ir mest akmeni vai plāt ar nātrām pa dupsi tam, kas stāv pļavas vidū? varbūt viņš ir arī pelnījis dabūt pa štrumbantēm? varbūt!