DieviņiJa tā godīgi, nesaprotu es tos sieviešus. Ne vella nesaprotu. Ne vella sieviešus, ne parastos, cilvēku sieviešus. Kādreiz pārvērties par niknu kaimiņu šuneli, kas ieķer stilbā taisni zem svārciņiem, vai brēcošu melnu runci, kas, kad uz viņu tiek mesta tupele, pasaka paldies cilvēku mēlē, un viss bija kārtībā. Nu, ja dikti gribējās kauč ko tādu pikantāku pastrādāt, tad pierunāju savu veco mīļo kādā slaucamā govē ielavīties un, kamēr nu lopiņš slaukts tika, tikmēr tā labi kantainiem vārdiem aprakstīja, kā ta nu šamā aiz pupeļiem raustīta un čamdīta tikusi. Spiegšana un kliegšana tad bija garantēta. Jaunām meičām vēl patika ģīmi slēpt aiz uz augšu saceltiem brunčiem un, kamēr Purmalas novadā nebija ievazātas tās smalkās apakšūziņas, tikmērt skati tur, varat iedomāties, kādi mēdza pavērties. Bet tagad pura malā ne vairs govju, ne ganu, ne slaucēju. Pat aitas kopš Pēsēres laikiem vairs nav manītas. Būtu vismaz bijusi vilna, ko nocirpt un uzvilkt uz savām salstošajām kājām. Vakar, kā jau kārtīgam vellam pienākas, biju aizgājis pie sava kaimiņa Dieviņa pasērst. Sēdējām abi saules pusē uz palieveņa un spriedelējām. Šim jau agrāk tā mana indeve nepatika. Biedēt meičas un uz plikumiem skatīties. Kā viņš teica vēl vakar – ja tie plikumi ir sievietim doti, tad ne jau tāpēc, lai uz tiem tikai skatītos. Nē, nē, ne vella nē, es šim vēl sirsnīgi piekritu. Bet klusībā nodomāju, ka nu tā viņš var teikt tikai, ja paša sieviņai tur ir kaut kas tāds, ka ne tikai neredzēts, bet arī nedarīts liekas katru nakti atkal no jauna. Ja tā godīgi, labs Dieviņtētiņam alutiņš un garšīgs smēķis. Purmalā labākais un garšīgākais. Un tā nu sanāca, ka to domu par tiem kaimiņa sieviņas plikumiem es ne tikai paklusām nodomāju, bet arī tīri labi paskaļi bārdā nokrekšķēju. Nu, taisni tik tīri labi paskaļi, ka vecais kaimiņš, ne kaut ko jautājis, ne pat tā dīvaini uz mani noskatīties, iegāja iekšā un pēc mirklīša izveda aiz rociņas savu sieviņu laukā. Un tad – es vells gandrīz pīpi noriju – parāva viņai tur ņiebura aizmugurē kādu striķīti un Dieviņkundze man priekšā palika plika kā no pirts vai māmuļas miesām nākusi. Izrādījās viena no tām, kas arī vēdera lejasgalā tur visu skuj un strīķē pliku. Laikam, lai vīrs, jo kas ta cits viņai tur skatīties varētu, nemanītu, ka palēnām arī tur sirmums sāk zagties. Tālāk par šito domu es netiku, jo uz mēles bija palikusi tabakas oglīte, kas nejauki svilināja. Šoreiz pat vējlukturi nepaķēru līdzi, ka sāku skraidīt pa visu pura malu, meklēdams, kurā akacī kāds svētavota ūdens būtu, kurā to jēlo vainu pamērcēt. Pēc kāda brīža atgriezos Dieviņa sētā un šis tikai brīnās, kāpēc es viens pats esmu atpakaļ nācis. Redz, viņi ar sieviņu domājuši, ka varētu ar mums ar sieviņu samainīties. Nu, tā, ka Dieviņš mīlētu manu vella veco un es – visu vellu vecais mīlētu Dieviņkundzi. Nu, un ko jūs tādam priekšlikumam teiktu? Es, redz, tagad jau otro dienu sēžu pura malā zem egles, mērcēju kājas akača dūņās un domāju – kuru no saviem sievišķiem lai pie kaimiņa vedu. Tamāru, Lindu, Ligitu, Aneti, Guntu, Santu, Sandu, Sandru, Saniju, Evu, Liju, Intu, Grietu, Lanu vai Zentu. Nezin, kāpēc visas pārējās paraganas un vellatas, vella mātītes un purva malduguntiņas, kurām esmu paguvis pajautāt, man ir atteikušas. Dažas no viņām man pat raidījušas sejā smagus un asus vai slapjus un karstus, pat liesmojošus priekšmetus. Bet ar tādiem jau vellam neko nodarīt nevar. Tikai sēžu tagad zem egles un domāju, ka ne vella vairs sieviešus nesaprotu. Ja nu kāda grib atbraukt pie manis uz Purmalas pilsētu pura malā un pamēģināt to mainīšanās padarīšanu, par kuru Dieviņpāris man pilnas ausis piedziedājis, lai dod ziņu šeit. |