PartijaVakar atkal tas pats vecais kaimiņtēvs, Dieviņš bija atnācis ciemos. Viss tāds uzcirties, uzvalku sazin no kādām istabaugšām izvilcis un sev mugurā uzvilcis, lai. Es gan tādām lietām īsti jēgu nesaskatu, bet, nu, ja tā viņš tagad sadomājis ciemos pie kaimiņiem nākt, ko lai es tajā sakarībā sacītu. Vienīgā nebūšana – akacī ne suņa negribēja iekšā līst. Es gan tā kā teicu, ka taču vēss atkal palicis un piesalis tā kā, bet šis man ni un ni. Tā kā tāda jauna meita, kura vēl ne reizes nav ne vella mīlējusies, zin. Nācās sēdēt turpat pura malā un runāties, vells. Auksti palika. Un vēl aukstākas tirpas man sāka pār kauliem skriet, kad dzirdēju, ko vecais kaimiņu Dieviņtēvs sadomājies. Nezinu, vai nu galvā kaut kas sagriezies, vai tas bija nopietni domāts, bet, šito izdzirdējis, es tā sasmējos, ka vēl tagad visā pura malā visa Purmala dārd un līgojas. Tā kā tajā reizē, kad mani vella radu vella bērneļi bija izdomājuši salūtu šaut gaisā uz manu 8765. amatā pavadīto jubileju. Nosmirdēja pēc sēra, dzirksteles šķīda uz visām pusēm un manā purā pāris nedēļu ne vella nevarēja redzēt. Kūdra bija aizdegusies. Labi, ka pēdējās dienās drusku pieturas aukstumiņš, jāsaka tā. Vismaz kūdra neaizdegās un dzirksteles mani trakie smiekli neizšķīla. Kā vienmēr, akačos, kuri vēl nebija aizsaluši, ūdens sāka burbuļot un smirdēt pēc sēra. Vecais kaimiņš tikai paskatījās, sarauca degunu, saviebās, ieelpoja un nomurmināja, ka ar tādām zarnu vainām man vajagot aiziet pie daktera. Nezinu, lai jau saka, ko grib. Man, kamēr i sieviņai, i vellatām un paraganām patīk, smaciņa netraucē, galvenais, lai visa tā vella padarīšana, kas astes dibengalam blakām, stāv, kā nākas. Bet no tās runāšanas, tur ne tikai stāvēšana un gulēšana strauji kaut kur izzudinājās no mana vella prāta. Tur pat ēstgriba un dzert gribēšana kaut kur pazuda. Un uz sieviešiem paskatīties vairs īsti nejūtos spējīgs. Nekas, gan jau tas pāries. Visas bēdas un sāpes pāries. Izvilku cigaretes un sāku turpat pura malā pīpēt. Un turpinu vēl joprojām. Migla jau otro diennakti ceļas pār Purmalas pilsēteli. Un celsies vēl ilgi un dikti. Kamēr būšu to sagremojis. Jo, redz, Dieviņtēvs sadomājis un saņēmies, un kaut kādā partijā iestājies. Piedāvāja un sauca arī mani līdzi. Sak, tā būšot laba partija un laba darīšana – mēs abi, vecu vecie kaimiņi vienā partijā plecu pie pleca. Tāpat kā pie pasaules radīšanas. Lai gan tur viņam vienmēr kaut kas ačgārni aizgāja. Nu, kā toreiz, kad taisīja meitenes ar maziem priekšējiem apaļumiem, bet beigās, visu tur pusratā atstājis, kaut kur tur aizgāja un atgriezies vairs ne vella neatcerējās, ko tur taisījis un cik tālu iztaisījis. Pietaisīja tur klāt to pašu vella padarīšanu, ar kuru mēs tās pirmās meitenes bijām mīlējuši, un finālā sanāca kaut kādi tādi – ne šādi, ne tādi. Vīreļi, kuriem ar vīreļiem patīk to lietu darīt. Cik saprotu, lielākā daļa partijas biedru manam kaimiņam arī ira no šitās sugas. Nu, vismaz tāds iespaids radās, kad prasīju, vai nevarētu arī manu Lindu paaicināt līdzi. Sēžu tagad zem egles un jau otro diennakti smēķēju. Vecā sieva ar mani pat runāt negrib. Nesaprotu un neatceros, par ko. Iespējams, pārmērīga tabakas lietošana patiešām ir kaitējusi mana prātiņa darba spējām. Vakar atnāca Linda, jautāja, ko Dieviņš gribējis, dzirdējusi viņa balsi i savā vella caurumā. Pastāstīju. Sēž vēl tagad man blakus un smejas. Varbūt man arī vajadzētu pasmieties? |