Bize

Par to, ka savulaik biju biezas bizes īpašniece, šodien kopā ar dzimšanas dienas sveicieniem man atgādināja bērnības draudzene, kuru neesmu satikusi kopš pirmās klases, kad man par milzīgu sarūgtinājumu viņa ar brāļiem un vecākiem pārcēlās uz citu pasaules malu (tiesa gan, tepat Latvijā). Sociālajos tīklos šad tad sazināmies joprojām, sekoju līdzi viņas daiļradei...

Bet jā, par bizi. Tā bija diezgan gara, krietni pāri viduklim, medaini dzeltenbrūna, pabieza. Man tā šķita gluži parasta, bize kā jau bize, lielākoties traucēklis. Gan tāpēc, ka visbiežak no rītiem bija jāpin pašai, gan tāpēc, ka mazgadīgie pielūdzēji uzglūnēja no visiem kaktiem, lai izmantotu iespēju paraustīt :D

Gribēju tikt no tās vaļā jau pēc 3.klases. Abas ar mammu devāmies pie frizieres. Viņa ilgi mēģināja mūs pierunāt negriezt nost "to brīnumu", kamēr pielauza ar`.

Tieši pēc gada cita friziere pēc ilgas atrunāšanas bizi tomēr nogrieza.

Visādas frizūras pēc tam bijušas, pat OHO padzīvojušo romantiķu apdziedātā un apraudātā zirgaste, bet bize vairs nekad. Nu varbūt kāda bižele.

Mamma manu bizi joprojām glabā līdzās savu dārgumu lādītei, brālis atmin dzintarkrāsu, un redz, bērnu dienu draudzenei es joprojām esmu bižainā draudzenīte.