pasaule aiz atslēgas

Beidzot pievērsos filozofēšanai, jo jau ilgu laiku sanāk dzīvot vienai, ja neskaita Čiepu(sunene).Covids uzliek šo zīmogu.

Vēl neesmu nonākusi tik tālu , ka sarunātos ar suni, kā Turģeņeva varonis , taču jūtu , ka dažreiz gribas ap 22.00 vienkārši papļāpāt.

Pa dienu darbs un sarunas ar radiņiem vacapā.

Bieži vakaros nodomāju, kāpēc neviens negrib vienkārši parunāties, man pat gribas , lai viņš nav no ģimenes, jo taču interesanti iepazīt cilvēku, runājot , jo nav nozīmes izlikties , melot , uzlikt masku-mēs taču viens no otra neko negaidām un neprasām-vienkārši komunicēt.

Nezinu, kāpēc daudzi iespringst uz attiecībām .Tas laikam būtiski līdz 50 gadiem .Manos gados galvenais , lai ir interesants cilvēks , ar kuru sazvanīties , varbūt dažreiz satikties , tad taču dzīve rit savādāk.

Pašreiz mums lielā pasaule ir aizslēgta, tad gribas izveidot savu mazo pasauli, kurā jūties komforti un sadzirdēts.