par Viņu

Mēs sastrīdējāmies vēl vasarā. Tā pa nopietnam sastrīdējāmies. Neviens no malas tā arī nesaprata, kas noticis - to zinājām tikai mēs abi. No malas skatoties, varēja redzēt tikai to, ka Viņš izvairās no manis. Kaut kāda komunikācija sadzīves līmenī vēl tika uzturēta, bet jūtami - Viņš bija apvainojies, pat aizgāja no mājas. Bija jau, par ko... Es taču sakliedzu! Uz savu mūža mīlestību! Nevarētu teikt, ka Viņš bija pavisam bez grēka, balts un pūkains. Bet pacelt balsi no manas puses bija gauži nepiedodami. Nesavaldījos, un jau tajā pašā mirklī nožēloju izdarīto, tomēr - sen zināms, ka ir tikai 2 lietas, ko nevar dabūt atpakaļ: izšautu bultu un izteiktu vārdu.

Tātad - visu šo laiku, kopš vasaras, mēģināju Viņam izlūgties piedošanu. Solīju, ka tā vairs nekad nedarīšu, ēdienreizēs piedāvāju Viņa iecienītākos ēdienus, pat bērni iesaistījās, lai pārliecinātu Viņu atgriezties pie līdzšinējās kārtības. Tajā pašā laikā labi sapratu, ka esmu iecirtusi mūsu attiecībās pamatīgu robu. Sapratu, ir pilnīgi reāli, ka nekas vairs nebūs tā, kā agrāk. Ka varu vairs pat nesapņot par kopīgi pavadītu nakti, par masāžu, ko pieprot tikai Viņš, par sirsnīgajiem mājās sagaidīšanas rituāliem un kopīgām brokastīm.

Salabšanas process bija ārkārtīgi lēns un tik pakāpenisks, ka brīžiem likās - nekas nenotiek. Un tomēr. Vispirms Viņš pārstāja izvairīties no manis. Pagāja pāris mēneši kopš strīda, kad Viņš atkal uzdrošinājās ienākt manā istabā. Un šorīt esmu bezgala laimīga! Jo, šķiet, ka man ir piedots. Jau vakar vakarā Viņš iekārtojās uz gulēšanu manā gultā! Uz šo skatu saskrēja visi mājinieki. Bija pat bail, ka no tik lielas uzmanības Viņš sakautrēsies un pārdomās. bet - nē! Nakti pavadījām kopā. Kā senās labajās dienās. To spēj saprast tikai tie, kam arī ir tāds ļoti mīlēts Kaķis.