par dienasgrāmatām

Vairākkārtīgi esmu sastapusies ar ieteikumiem - rakstīt dienasgrāmatu. Kāda tam jēga? Izrādās, var būt pat vairākas.

1. Rakstot dienasgrāmatu, esmu spiesta savas neskaidrās, mokošās un apjukušās domas sakārtot, piešķirt tām nosaukumus, savirknēt jēdzīgos teikumos. Daudzas lietas uzreiz kļūst skaidras, vairākām pēkšņi var saskatīt kopsakarības, dažas - paliek izteikti smieklīgas. Dzīvē nekas nemainās, es tikai kārtoju savus "bēniņus", tomēr šī kārtošana pati par sevi var būt risinājums. Ja ne visām manām problēmām, tad vismaz lielākajai daļai.

2. Ja rakstu tādos brīžos, kad visā plašajā pasaulē nav neviena, kam varētu izstāstīt savu Sāpi, tad dienasgrāmata kļūst par tādu ka grēksūdzes iespēju. Tieši te es varu nesodīti un īpaši neizvēloties izteicienus godīgi izstāstīt, cik esmu dusmīga uz kādu, cik ļoti mani kaitina apkārtējie, cik ļoti nobijusies, sāpināta vai nogurusi esmu. Arvienvārsakot, varu izgāzt savas drūmākās domas, melnākās emocijas un pat noziedzīgākos sapņus. Nesodīti. Lai man paliktu vieglāk Īstajā dzīvē. Jo visa žults ir salikta smukās rindiņās. Šajā gadījumā ir spēkā tikai viens ierobežojums - šādu dienasgrāmatu nedrīkst pārlasīt, lai atkārtoti "nesaindētos". Uzrakstīji, un - aizmirsti.

3. Pierakstot savus laimīgos brīžus, veidojas pavisam cita dienasgrāmata. Tas ir līdzeklis, kā savām rokām veidot ieradumu - būt laimīgam. Iemūžinot tos notikumus, kuros jūtos labi, tos atgadījumus, kas aizkustina līdz sirds dziļumiem, krāju pierādījumus tam, cik dzīve patiesībā ir skaista! Un tad, ja ir nenormāli skumji, bezcerīgi vai sāpīgi, veru vaļā savus Laimīgos pierakstus un - atgādinu sev to, kas aizmirsies. Kā reiz pratu priecāties, kādu baudu var gūt no visikdienišķākajām nodarbēm, cik garšīgas var būt sniega pārslas un kāda maģiska atmosfēra mājās rodas no piparkūku cepšanas.

Par laimīgām dienasgrāmatām Jaunajā gadā!