Sadzīves rosols

Vakar pilnīgi negaidīti apgāzās sekcija. Nebija jau nekāda jaunā. Čuru krāsā no padomju laikiem. Durtiņas skapīšiem cīkstēja, no stikliem palikuši tikai divi, viens kreisajā pusē, otrs pa vidu, bet zilā krāsā, jo nomainīts pēc viena negadījuma vēl Maskavas olimpiādes laikā, kad onkulis Juris nelielu svinību noslēgumā iekrita sekcijā ar galvu pa priekšu. Stikls ārā, asiņu jūra, Juris bez samaņas. Izsauca ātros, kas konstatēja, ka sagriezta ir tikai auss, nevis miega artērija, kā pirms tam konstatēja Vitas tante . Izrādījās, ka Juris, ieraugot asinis, ģībst, tāpēc gulēja atstiepis pekas. Bet mēbele kalpoja labi. Apakšā nevienam nekad nevajadzīgi trauki, iespējams pat Kuzņecova porcelāns, zupas terīnes, kreisajā pusē bija iebakāts pat piepūšamais matracis. Bet to visu es atklāju vakar.

Izdega spuldze. Vienīgā, kas istabā. Karājās tādā īsā vadā un parastā patronā. Jau divus gadus, kopš saplīsa vecā lustra. Pats vainīgs. Iereibis vilku mēteli un roku kā izstiepu tā - bāc! kling! kling! - tā visi tie nolāpītie sūda stikla piekariņi pa gaisu, pati lustra sašupojās un iepazinās ar grīdas segumu.

Izdega spuldze. Sučka. Paredzēta 20 000 stundām, bet droši, ka nostrādāja tikai pusi no tā laika. Skaitījis nebiju, jo nav tam jēgas. Spuldzes pats nepērku.

Trepes nav. Krēsli nedroši. Tad viena kāja sekcijā, otra uz nedrošā krēsla. Skrūvēju laukā. Viss jau bija skaisti, bet kaut kas tur man samisējās un... īsāk, viss pilnīgā pakaļā. Es zemē, sekcija arī, es vairāk starp sekciju un grīdu, labi, ka svaru bumba, kas bija uz mēbeles virsmas neuzkrita man virsū, bet blakus. Grīdā dobums. Apaļs un liels. Tomēr trīsdesmit divi kilogrami dzīva metāla. Kādreiz biju nolēmis trenēties. Kādreiz. Trīsdesmit divus gadus atpakaļ. Interesanta sakritība. Kāpēc ņēmu tik smagu? Mārrutks viņu zin. Muļķis biju. Pacilāju mēnesi un ar to viss beidzās. Izmest žēl bija.

Kaimiņiene atskrēja. No apakšējā stāva. Arī lustra nokritusi. Laikam no tās svaru bumbas trieciena. Pateicu, ka nekā nezinu. Ka nejūtos vainīgs. Pašam sekcija vārtās pa zemi. Iebāza savu šnukuru istabā un aiztinās. Neinteresanta sieviete. Dibens nesmuks.

Labi, ka izdegusī spuldze vesela. Krītot, visu laiku turēju rokā. Es jau tās nepērku. Parasti eju uz kādu sabiedrisku ēstuvi. Ne jau kafiju strēbt vai alu. Pārāk dārgi. Uz tualeti. Tur izskrūvēju lampiņu, savējo veco vietā un ariverderči! Tagad sūdīgi. Nolāpītais kovids aizklapējis kafenes. Gan izdomāšu, ko darīt.

Rīt sola puteni. Skarbi. Bez sievietes smagos laika apstākļos garlaicīgi.