Celšanās

Neceri, neliecies mierā, sāpes jau pašas no sevis arī nekad nav pārgājušas, sāpes jau pašas par sevi arī nekad nav gājušas projām. Saule, būdama garlaikota, nožāvājās un izmetās kaila, mezdamās tieši uz sliedēm, pašā, pašā braucošā vilciena priekšā. Uz visām pusēm pašķīda dzirksteles, par to, kā klaigāja bremzes, es tagad nerunāšu.

Kāds jaunais vells man šorīt to visu, gardi smiedamies, noziņoja. Tā, it kā es kāds galīgi no prātiņa šķīries maniaks būtu un jūsmotu, iztēlodamies vien šo skatu. Saules ugunīgās mirstīgās atliekas uz sliedēm, eļļas un smaga tērauda žņaugos. Bet nav jau taisnība. Diena taču ir pienākusi un, lai kā šorīt kūpināju savu pīpīti pura malā, pat nekādu lādzīgu miglu neizdevās sacelt.

Es jau gan, jāatzīst, skaidri zinu, kur ir visa tā nebūšana ar šo pasaulīti. Nu, kāpēc jaunie velli tik nekaunīgi kļuvuši, alkst vienu vienīgu asiņu, iekšu un bojāejas, un kādēļ man jāklausās šie viņu pašu izdomātie ziņojumi par pašu izdomātiem varoņdarbiem, kuros viņi nekādā ziņā nav un nevarētu būt vainojami, un arī kādēļ vairs ne lādzīgu miglu no rītiem Purmalā neizdodas sacelt.

Jāatzīst, cik nu saprotu, visa tā nebūšana ir tajā, ka es neko vairs nesaprotu. Ne to jauno vellu kāri pēc asinīm, ne vēlmes paraganas un vellatas izmantot visādos dabas un dieviņa tam neparedzētos veidos. Ne arī to, kāpēc šitas pats skatījās uz manu Lindu, manu mīļāko paraganu tā, it kā šī jau šim ne tikai mantību, bet arī pakaļgalcaurumu nomutējusi būtu.

Tur jau tā lieta, jāatzīst, ka uz mani viņa vairāk tā neskatās. Ne jau tikai miglu neizdodas Purmalā sacelt. Arī pašam kaut kas vairs nekādā jēgā nekādā lāgā nekur neceļas. Ne Purmalā, ne pura malā, ne viesos pie tā paša kolēgas dieviņa. Lai gan pie viņa jau nekad nav bijis, uz ko celt un kā dēļ stāvēt – ne kārtīgu paraganu, ne arī vellatas kādas.

Visu dienu sēdēju pura malā uz ciņa un pīpēdams domāju. Vakarā palika auksti un ar visu savu pīpi un domājamo pārcēlos uz akaci. Linda atteicās manos sērūdeņraža dūmos tur sēdēt un devās gulēt zem akmens. Bet var jau būt, ka tiem jauno laiku dakteriem arī ir taisnība un vajagot mazāk pīpēt. Tad, kā stāsta, nekādu bēdu ar celšanos nebūs.