Silmala

Nu nav tiem jaunajiem ne mazākās nojēgas par mīlestību, nav. Nekā viņi par to lietu nezina un vēl jo vairāk – vēlas zināt vēl jo mazāk. No vienas puses labi, ka tā – nedzims pasaulē pārāk daudz jaunu un negribētu. No otras puses žēl, ka tā, jo kur tad lai viens sevi cienošs velna izdzimums tādā pasaulē paliek, kurā jauno, kuriem vajadzētu zināt visu par mīlēšanos un neko par mīlestību, bet kuri vairs neko nezina ne par vienu, ne par otru, kļūst arvien mazāk. Un tie paši kļūst arvien muļķāki.

Vecais Silmalas purva velns sēdēja uz bērzu ēnu klāta ciņa un neapmierināti pīpēja. No viņa no izkaltētas un izkaltušas piepes darinātās pīpes pacēlās biezi un sīvi dūmi, kuri nekautrējās līst acīs, spļaut tajās un visādi citādi likt par sevi raudāt. Nu gluži kā tie jau pieminētie mūsdienu jaunie. Un ko lai viens kārtīgs purva akača velna izdzimums tur saka, ja vairs nav ne purva, ne akača. Ir vienīgi vecā Silmala, tagad nez kāpēc pārdēvēta par Sedu, un tajā purva un akača vietā kā tāds no gotiņas taisnās zarnas izlīdis lentenis saulē spīd gari un plaši izstiepies šaursliežu dzelzceļš.

Un kas ir pats sliktākais – būdami aizmirsuši par mīlestību un mīlēšanos, tie jaunie ir ņēmuši un aizmirsuši arī bailes un baidīšanos. Staigā te kaut ko tumšos rudens vakaros apkārt un kaut ko ākstās ar kaut kādiem ķirbjiem kaut kādos helovīnos, bet no manis – vecās Silmalas paša senākā purva paša senākā akača paša vecākā velna vairs ne velna neprotas baidīties. Nu, ir jau arī tam, protams, sava pievilcība, kā jau it visam šai dzīvē, bet – vai tad, aizmirsušas baidīties, tās jaunās ir pierunājamas mīlēties? Protams, ne, ne velna ne, pie velna.

Līdz ko sāc tikai runāt par to, tā sākas visādas muļķības. Par sarkaniem autobusiem un trolejbusiem, kas mūsdienās acīmredzami pārvadā mammas un svētos cienīgtēvus, kas pirms kāzām neļauj, lielos daudzumos. Un vēl jo lielākos daudzumos kravas kastēs tiem laikam gan iekrāmētas nevainības jostas – pats velnišķīgākais no visiem Eiropas civilizācijas izgudrojumiem. Nu ko – kā kārtīgs velns es to nesaprotu, bet saprotu, ka jaunajiem un jaunajām tagad par jaunāko indevi kļuvis mīlēt vienīgi sev līdzīgos. Un tikai ar sev līdzīgajiem arī mīlēties – jaunajiem ar jaunajiem un jaunajām ar jaunajām.

Nezinu. Iespējams, vecam velnam šie laiki vairs ne velna neder. Vai arī veci velni vairs ne velna neder šiem laikiem. Lai kā tur nu būtu – vakar atradu un pārlasīju vecās vēstules, ko man sūtīja Linda. Žēl, ka Lindai rakstītās atbildes atceros tikai pa pusei. Un tādā ziņā jau laikam visiem e-pastiem, īsziņām un citādām elektroniskas saziņas formām ir sava pievilcība un priekšrocības. Tur vismaz būtu nedaudz lielāka iespēja, ka nekas nezustu. Taču tomēr – es kā Silmalas velnu augstākais priekšnieks ar šo gribu pateikt, ka mēs ejam pensijā. Jūtamies pārāk veci un neiekārojami šiem laikiem. Ja nu kāds jaunais, kurš mīl un mīlējas tikai ar citiem jaunajiem, vai, vēl vēlamāk, kāda jaunā, kura mīl un mīlējas tikai ar citām jaunajām, ir ar mieru mums paskaidrot, kā velniem pārmesties un sākt mīlēt un mīlēties tikai ar citiem velniem, nevis Lindām, priekšlikumu izskatīt šāda rakstura priekšlikumus sāksim izskatīt aiznākamgad.