Atsaucies

Līdz pilnīgam nespēkam izbrīnīts, šorīt paskatījos pa logu. Laikam gan nevajadzēja darīt to kailam. Saulīte, tikko vēl pabāzusi no ilgstošas termometrā esošā spirta lietošanas sarkano deguna galiņu pār horizontu, ieraudzījusi manus plikos vīrieša jaukumus, nelabā balsī iekliedzās un tūlīt pat pazuda atpakaļ, no kurienes nākusi. To pašu darīja sētniece, kurai nepaveicās kaisīt pelnus uz pagalma pretējā pusē esošās jaunceltnes balkona trešajā stāvā. Ej nu sazini, kurai no abām ainava pavērās labāka – saulītei vai kaimiņienei – es dzīvoju otrajā stāvā.

Stāvu zemāk dzīvojošā sieviete visu dienu kaut ko stāsta, ka noteikti izsaukšot policistus, lai paskatās. Nezinu gan, ko formās tērptie vīri manā saimniecībā varētu ieraudzīt tādu, ko nebūtu redzējuši citur. Lai gan – ej nu sazini, kas tādiem mundierotajiem vispār patīk un interesē. Viņa pati rausta valodu un stāsta, ka tā nelabā balsī ķērkusī esot nevis sētniece vai saulīte, bet gan kāda vārna. Ko tur lai saka – manuprāt, pašai viņai galvā dzīvo vārnas un tās arī tur tukšumā ķērc tik skaļi, ka reizēm ne suņa nevar saprast, ko viņa saka. Un saule nemaz neesot atgriezusies, no kurienes nākusi, bet gan aiz kāda mākoņa paslēpusies. Nu, var jau būt, ko tur lai saka. Ne nu gluži, ka man gluži vienalga, bet tomēr – man gluži vienalga.

Auksti vienam pašam tā kailam uz palodzes stāvēt. Auksti neatkarīgi no diennakts laika. Bet stāvu es visos laikos. Un arī man stāvus ir visos laikos. Linda, ja tu šo lasi, esmu labojies, vari atgriezties. Un kaimiņiene man nekad nav sevišķi interesējusi. Nē, pavisam nemaz nav man interesējusi. Paskaties uz tām viņas lielajām bumbām un kuplajām formām. Nu, paskaties. Vai tad tur ir, uz ko skatīties, ko? Pavisam ne tā kā Tev ar mani, Lindiņ. Ja šito lasi, atsaucies, lūdzu, mīļā.