Hannas randiņi Covid laikā. 3.sēr.: Leons (FARSS)

Leons Hannu saitā "uzpirka"ar daiļskanīgiem komplimentiem, un kurai gan sievietei nepatīk komplimenti? Viņš teicās, ka esot dzjnieks un solīja Hannai randiņā veltīt savu dzeju. Hanna uzķērās, kaut gan Leons visādi citāgi galīgi nebija viņas "tips". Viņi satikās vienā no Rīgas nomales parkiem, - pēc Leona izvēles. Teicās netālu dzīvojam. Hanna turp aizbrauca ar automašīnu, un nebija jau nekāda problēma. Viņi satikās ap 4 pēcpusdienā, kad vēl bija gaišs. Diena bija vēsa, bet saulaina. Kad viņi satikās, Hanna ieraudzīja vīrieti, kurš pēc izskata tiešām varēja atbilst dzejniekam. Viņam bija pagarš brūns mētelis, galvā hūte, lai arī ne pirmā svaiguma, seju rotāja pagara bārda. Leons Hannai pasniedza baltu rozi, dāmai tas likās jauki un labs žests no vīrieša puses. Viņi pastaigājās, Hanna nepacietīgi gaidīja sev veltīto dzeju, Bet Leons nesteidzās. Līdz beidzot viņi nonāca līdz vecam postamentam, uz kura kādreiz, iespējams, atradās piemineklis vai kāda statuja, uztrausās uz tā, nostājās gandrīz vai ĻEŅINA POZĀ AR IZSTIEPTU ROKU un sāka skandēt savu "dzeju".

"Ai Hanna, daiļā Hanna

Es Tev vēlētos savā vannā

Rožu ziedlapiņas es tajā kaisītu

Un pēc tam ar mīlas važām Tevi saistītu.

Nākotnē mēs izstaigātu takas

Roku rokā, cieši blakus

Spoži zaigo mana lielā mīla

Dvēsele man gaiša, sirdsapziņa tīra! "

Hanna bija vīlusies. Jo tā jau nebija nekāda dzeja, bet banālas rīmes. Tādu kurs katrs varētu sacerēt, ja mazliet papūletos. Viņa vēsi pateicās, tad nolika "dzejniekam", kurs vēl nebija paspējis nokāpt no postamenta, pie kājām balto rozi un izgaisa tālumā.