LaimeDzīve esot tikai mirklis starp pagātni un nākotni. Tad kas ir laime - mirkļa mirklis? Laime nevar būt dzives garumā, ja nu vienīgi, ja dzīvi pavadi mūžīgā eiforijā. Kas iespējams tikai kaut kādu ķermeņa funkciju neatbilstībai normai. Jebkuram lielumam, parādībai vajaga atskaites punktu, etalonu, ar ko to salīdzināt. Kāds ir laimes etalons? Un nelaimes etalons? Vienmuļas dzīves etalons? Vai var justies laimīgs, ja neesi juties nelaimīgs? Zinātniski izsakoties - tas viss ir tikai ķīmija un fizika. Attiecīgi receptori novada signālus kermeņa kompim, kas savukārt sūta jau signālus-komandas dziedzeriem, kas tad ar izsviež asinīs konkrētas vielas ar konkrētu iedarbību - un atkal uz smadzenēm. Smadzenes sāk iet šreijā - un cilvēks saka - galva no laimes noreiba. Tur ir tik daudz iemeslu! Sākot ar cita cilvēka ģenitaliju apošņāšanu, nogaršošanu līdz pat Nobela prēmijas iegūšanai, pētot lielākai cilvēces daļai pilnīgi neapjaustas lietas. Bet dēļ noreibušās galvas, laimes, tad nu ar cilvēki izmisīgi kūņājās mūsu civilizācijas purviņā. Ar laimi nelielās, to bauda vai nu vientulībā, vai šaurā izredzēto lokā. Jo laimi varot noskaust - kaut vai pasmejoties par kādaprāt atrasto laimi. Ideāli būtu priecāties par cita laimi. Lai gan neesot slikta arī skaudība - tā veicina darbības, lai kļūtu laimīgs. Tas tā, rakstīšanas pēc un šai ohozemē apgrozoties, uzdriķēts. |