Raksturs

Novilku trenūzenes. T-kreklu. Apenes. Paķēru pirmo ar acīm nortverto dvieli un aptinu ap vidukli. Baso kāju pirkstgali paslēpās krokzandelēs, kas kā jau universāls vissezonas apavu pāris atradās gatavībā pie izejas uz pagalmu.

Atvēru durvis. Sejā iesitās saltais gaiss, kas paspēlējies ap manu pagaidām drosmīgo ģīmi, nolija zemāk un signalizēja, ka nekāda vieglā nodarbe tā nebūs. Spēru pirmo, tad otro soli. Apķēru sevi kā bezgalīgi mīlošu apaļīgu runčuku un steberēju uz varonības akača pusi. Dīķis spīdēja acu priekšā. Vecs, dubļains spogulis, rotājies ar nullgrādu ledus kārtiņu, kas, salauzta gabaliņos, agrā jaunībā skaitījās īsts kārums līdzībā ar labākaijiem tā laika konditorejas sasniegumiem.

Uzkāpu uz dīķa laipas. Slidena un nodevīga. Mirkli tā pastāvēju.

No dvieļa negribējās šķirties. No sevis apskāvieniem arī ne. Pametu acis atpakaļ. Zaļi dzeltenais, silti garšīgais logs izstaroja drošību un patvērumu. Paskatījos uz dīķi. Iedomājos, kā mans kailais ķermenis cīnītos ar aukstajiem kodīgajiem velniņiem, kas būtu visur. Un daudz. Un nepārtraukti.

Mazliet nodrebinājos. Uzmetu skatu apkārt. Neredzēju nevienu nodevīgu aci, kas varētu apliecināt manu turpmāko rīcību. Lēnām kāpos atpakaļ. Tad apgriezos un metos skriet. Drīz biju siltumā. Aizvēru durvis, nokarināju vietā dvieli, apģērbos atpakaļ.

Es to sauktu par rakstura stingrību. Aiziet kailam līdz dīķim un tur neielīst.

Lieliska diena. Esmu ar sevi lepns.