Klusiņām...

Es paņemu sniegu plaukstās,

Sasildu, un vēroju kā tas kūst.

Sniegpārsliņas pārvēršas ūdens lāsēs,

Un lēnām, pilot, pazūd starp pirkstiem.

Mirklis, un plaukstās tukšums…

Un balss kaut kur klusi :

“Sasildi manu sirdi, sasildi plaukstās, lūdzu”!

Man pietrūkst Tava mīļuma un miera,

Man pietrūkst Tavas klusēšanas,

Un Tava smaida kautrīgā,

Un acu skatiena kas apņem un glāsta !

Es gaidīšu Tavu atnākšanu

Un sirdī turpināšu mīlēt !

Tikai šoreiz klusi, klusiņām…

Būšu līdzās nemanāmi…