Sirds mūris.

Rudens vakars svešā pilsētā,

Svešu laužu straume garām slīd,

Neviļus meklēju Tavu skatienu, stāvu.

Prāts mierina sirdi:

Ir tikai atmiņas, mirkļi.

Glabā tās dziļi, never Dvēseli vaļā,

Neļauj vairs sāpēm, tikt klāt sapnim par laimi.

Varbūt kaut kur dziļi sirdī, vēl klusībā ceri, gaidi…

Vēl mirklis…

Un tad aizmirsi jūtas,

Cel mūri…

Kārtu pa kārtai, tajā iemūrē savu sirdi,

Liec Dvēselei klusēt…

Netici acīm, netici vārdiem,

Kļūsti vienots ar pelēko straumi.

Jo patiesais, īstais,

No sirds kas ir nācis.

Taps nicināts, pelts,

Un izsmieklam celts !