Tik negaidīti!Kad domà, ka viss notiks tà, tad noteikti notiek citàdi. Viss tajà dienà bija neparasti, bet tas zvans pie durvīm... Atkàpe.Mana kompàška un sirds daļa palika vienà ļoti , ļoti skaistā Latvijas pilsētà. Zinàju, ka šī dz.d. būs klusa un mierīga, bet bija tik emocionāli un jautri, jo mēs dzīvojam skaipu laikmetà. Zvans pie durvīm..Es nevienu negaidu un pat nedrīkstu gaidīt, likums liedz. Atveru durvis.Pie durvīm stàv sieviete un vīrietis.Sievietei rokàs milzīgs ziedu pušķis.Manas mīļàs gerberas! -Jūs pie manis? -Jà.Ziedi jums! -Man? No kā? Manā acu skatienā, laikam , bija tāds pàrsteigums, ka pàris sàka smaidīt un sieviete piebilda- -Jums jàzin. ....es klusēju... -Mums lūdza pateikt vārdu-, , kompaška, , -Manējie, manējie, mani bijušie kolēģi! Es biju tik laimīga, ka aizmirsu par vīrusu un biju gatava visu pasauli apskaut. Es skatījos uz gerberàm ...un raudāju , un smējos! Tālu, tālu no viņiem, es atkal biju kopā ar viņiem! |
