Gregorijs un asinsdesas

Gregorijs un asinsdesas

(turpinājums)

Naktī slikti gulēju, vislaik acu priekšā rēgojās apburošā vīrieša tēls, kuru ar pirmo piegājienu man neizdevās sašņorēt. Par laimi, Rr par nelielu, bet taisnīgu samaksu neatsaka savu vīrieti citām un pat dalās ar noderīgiem padomiem kā šamo savaldzināt. Man viņa pačukstēja, ka Gregorijam dikti garšojot asinsdesas, turklāt, no tām viņš kļūstot kaislīgs kā mednis riesta laikā. Sacīts - darīts. Devos uz Centrāltirgu un iegādājos 3 kilogramus kārdinošākās asisndesas un ar 2 neizdzertajiem polšiem piedevām, devos atkal mana sapņu vīrieša virzienā.

Rr ar nolūku bija devusies prom no mājām. Gregorijs sēdēja dīvānā un garlaikoti skatījās tv. Iespēros ar asinsdesām un degvīna butelēm. Grišiņka kā medību suns sāka ošņāt gaisu, asisndesas viņš saoda jau pa gabalu. Pēc brīža jau pāris kg bija iestūmis māgā, uzdzerot pa virsu šņabīti no prāvas graņonkas. Ar atlikušajām asinsdesām pacienāja arī mani, no šņabīša gan atteicos. Jutu, ka Griša manā virzienā sāk raidīt kārus skatienus (acīmredzot, asinsdesas iedarbojās! ), līdz beidzot pajautāja: "Gribi redzēt MANU desiņu?" Bet protams, ka gribēju! Un kā vēl! Grišīņka parādīja. Solītās desas vietā viņam apakšdaļā rēgojās neliels cīsiņveidīgs ķermeņa izstrādājums apmēram Rakveres cīsiņa lielumā. Kad Griša sāka man uzmākties, tikvien paspēju kā iebļauties: "Piedod, bet esmu pārēdusies! " un naski tinos prom. Kaut kā nelikās Grišiņka vairs ne tik iekārojams, nedz sapņu vīrietis. Bet kas to zin kā domāšu pēcāk...