Gregorijs un luksofors :D

Vienvārdsakot, TĀ. Kā es ieraudzīju nobildētu Gregoriju šodien DG - vsjo - ar mani bij cauri. Mīla no pirmā acu skatiena. Pilnīgi zibens dibenam cauri izskrēja. Spēju domāt tikai par viņu. Rr, kurai Gregorijs pieder, vienreiz neapdomīgi pateica savu adresi, kamēr manējais darbā, es autiņā iekšā un prom pa federi Gregorija virzienā. Sākumā palaimējās. Iekāpu pa logu, Rr tieši gulēja pusdienlaiku, bet Gregorijs gremoja pārpalikušās kotletes, ko Rr družka bija šim iebarojusi. Gorījos tā un šitā Gregorija priekšā, bet viņam ne silts, ne auksts. Tad ķēros pie viltības - teicu, ka autiņam kaut kas sagājis grīstē, lai apskatās, piesolīju polšu. Gregorijs uzķērās. Iekāpa automašīnā, palūdza, lai ieslēdzu motoru, bet es kā ieslēdzu, tā pa pederi kosmiskā ātrumā un prom.

Gregorijs samierinājās ar savu likteni, un doma par polšu viņu spārnoja. Kad pasolīju divus, šis pat piedāvājās mani nomainīt pie stūres (tobrīd skaidrā, protams). Iebraucām veikalā, nopirku solīto stipro dziru un braucām tālāk (ķipa tā kā uz viesnīcu nokniebties). Bet Tavu nelaimi! Pie zaļā signāla luksoforā, kas mums dod ceļu, kaut kāda dāmīte skrēja pāri ielai, un Gregorijs ar mana autiņa bamperi viegli, bet trāpīja šamai pa buferi. Dāmīte piedraudēja ar policiju vai arī Gregorijam jādodas viņai līdzi! Ko Gregorijs? Kurš gan gribēs ar policiju sasieties?! Atstāja manu autiņu un labprātīgi devās trimdā līdzi damočkai. Skumīga braucu uz mājām. Kāpjot ārā no autiņa, uz pakaļējā sēdekļa vienmuļi laistījās divu polšu sāni, un pāris lāses uz to aprasojušajiem stikliem solidarizējās ar manu asaru... :D