2.diena.

2.diena.

Modāmies agri. Nometnē viss mierīgi, lai gan nakts pārsteidza ar neparastu salu. Žanis pārbauda pārtikas krājumus un ziņas nav iepriecinošas. Pelmeņus apēdām jau vakar. Visus. Žanis saka, ka pus kilo tomēr vajadzēja atstāt uz Jāņiem. Kartupeļu nav. Kaimiņu kolonisti vakar aizņēmās uz pusstundiņu un vairs nav rādījušies. Žanis saka, ka apēduši. Es tomēr domāju, ka beidzās benzīns un gan jau šonedēļ atdos. Dienā dežūrējam uz maiņām. Inficētos nemana. Žanis saka, ka derētu salabot kandžas aparātu, jo, ja navigāciju neatvērs vēl pāris mēnešus, produktu varēs iemainīt pret konserviem, speķi un avīzēm. Es nepiekrītu. Pēc pāris mēnešiem speķa vairs nebūs un kam mums tās avīzes bez speķa. Svarīgāk pietaupīt spēkus. Gatavojamies nakstmieram. Ziņas no ielejas nav iepriecinošas. Stabila apgāde ir tikai trekno majonēžu grupā. Griķu nav, rīsus dod pret taloniem, nav svaiga wasabi. Runā, ka Āzijā neraža un karavānas tiek revkizētas uz Ķīnas robežas. Ieslēdzam radio. Ziņo, ka tuvākajās dienās iespējams jauns inficēto pieplūdums. Ar bažām gaidām rītdienu. Jau tagad it skaidrs, ka pelmeņu tik drīz nebūs.