Saruna ar sevi

"Nepietiek, ka cepure nav galvā vēl jāiekāpj apsnigušajā zālītē. Ar tenisa čībām, zābakus jau nevarēji uzvilkt. Tūlīt būs slapjas kājas, " nolamāju sevi. "Kājas jau slapjas. Kur gribu tur lienu. Gribu sniegu zem kājām, kur zālīte. Tumsā neviens nepamanīs, ka neeju pa ietvi, " sev atbildu. Jau mājas logos redzama gaisma. Zinu tur mani gaida. Tomēr solis kļūst lēnāks. Gribu tik daudz sniega kā bērnībā. Gribu pa sērsnu iet un pēkšņi iestigt. Es apstājos. Vienas rokas attālumā - bērnība, otras rokas attālumā - nākotne, bet pa vidu - sniegs. Mazas, asas krītošas pārsliņas. Snieg sniegs.

youtube.com/watch?v=ohnnANJL78g