Pàrdomu laiks.

Es ienàcu telpà un tikai ar acu kaktiņiem viņu ievēroju, jo mani ļoti interesēja briļļu ietvari.

Pagriezos un nopētīju sieviņu:viņa bija vienkàrši, bet tīrīgi saģērbusies, ar roku pieķērusies spieķim.Es sapratu, ka viņa praktiski neredz.

Pēc kàda laika viņa iegàja àrstes kabinetà.Mēs ar medmàsu bijám spiestas noklausīties viņu sarunu.

-Ārstīt, vai man nevar izrakstīt stipràkas brilles?

-Diemžēl, nevar!

-Ko lai daru?

-Es jums izrakstīšu pilienus.

-Jums ir radinieki, vajadzētu, lai kàds jūs pieskata.

-Man ir dēls.

-Jums vajadzētu iet pie viņa dzīvot!

-Ko jūs! Viņi tak visu dienu prom! Ko es darīšu svešà májà! Nē, nē! Savà màjà zinu katru kaktiņu! Kad vecītis bija dzīvs, pavisam labi bija.

Vedekla jau reizi nedēļà ar mazdēlu visu ko atsūta.

Sieviņa iznàca no kabineta, paņēma receptes un piesardzīgi tipinàja uz gardrobes pusi.

Es piecēlos un pasniedzu večiņai mēteli, šalli un cepuri.

Viņa pateicàs un aizgàja.

.......