FILMAS BILDES SPĒLES APSVEIKUMI ČATS REKLĀMA oHo.lv VIP
Reģistrētiem lietotājiem



Reģistrēties Aizmirsu paroli!
sauljuks dienasgrāmata
 Trešdiena 02-10-2019 17:05 6  85

tik vien kā pastaiga

Kaut kad vienā brīdī, ejot pa Kurzemes jūrmalas piekrastes smiltīm, man bija sajūta, ka par šo pārgājienu man nebūs ko rakstīt. Jo – nekas jau nenotika. Es vienkārši izkāpu Ventspilī no autobusa, aizgāju līdz jūrai un pagriezos Liepājas virzienā. Bez mērķa. Nebija man nekur jānokļūst vai jānoiet kaut kāds konkrēts soļu vai km daudzums. Es vienkārši gribēju iet. Un gāju. Uz priekšu. Un gājiena sākumu mani tik ļoti aizņēma rūpes par to, lai pēc iespējas mazāk salītu, ka pat īsti neko nedomāju. Vai neizjutu nekādu tur gājiena prieku vai brīvības sajūtu. Man bija sajūta tajā vienā brīdī, ka man nekā nebūs ko teikt. Un, laikam jau, nav arī.
Bet tagad, sēžot mājās savā ierastajā vietā, salikusi kājas nedaudz uz augšu – lai atpūšas, esmu pateicīga sev, ka aizvakar iekāpu tajā autobusā un aizbraucu.

Nenotika nekas tāds, ko varētu saukt par lielu notikumu. Aizbraucu, izkāpu, gāju, uzcēlu telti un no rīta gāju tālāk, tagad esmu mājās. Un tālāk var droši nelasīt. Šie ir tiešie, galvenie fakti.

Izkāpjot vakar no autobusa Ventspilī, jutos apjukusi. Biju aizmigusi braucot un pamodusies tik pēkšņi, pazaudēju virziena izjūtu, kas jau tā man ne pārāk piemīt. Pat google.maps ne pārāk palīdzēja, vienalga uz pludmali aizgāju ar līkumu. Ausīs skan motīvs no kādas dziesmas. Vārdi “dzīvi nevar pagriezt atpakaļ” kā iestrēgusi plati nerimstas.
Pludmalē, iekārtojusies uz dziļi smiltīs ieputinātām šūpolēm, kuram nez kāpēc ir jumtiņš, izpildīju plāna pirmo daļu – pārģērbos. Džinsas un virsjaku noglabāju sausumā. Ietērpos ērtāk ejamās drēbēs – sporta šortos. Uzvilku somai lietus pārsegu un visam pāri – plāno plēvīti, ko tādās nelielās paciņās par lētām naudām tirgo visur kur. Paņēmu rokās pāris ēdamo lietu un devos uz priekšu ēdot siera-ķiploku cepumus un kaut kādus tur žāvētus augļus ar riekstiem iekš tumšās šokolādes.
Plānā plēve izrādījās rozā krāsā un savas bezformas dēļ, ik pa brīdim padevās visādiem tur vējiem. Nācās nemitīgi to kārtot, lai pasargātos no pelēki raudošajām debesīm, kuras tieši šo dienu bija izvēlējušās paust pasaulei savas skumjas.
Mērķa nebija. Katru reizi paskatoties uz priekšu, es tikai sapratu, ka gribu redzēt, kas ir tur aiz tā raga. Un tā es gāju, vienu mazu līcīti pēc otra, aizejot garām vienam raga galam, tad otram.
Lietus viegliņām smidzināja. Nekas tāds ļoti nepatīkams, bet šajā reizē arī ne ļoti gaidīts un vēlams.
Pamats zem kājām visu laiku mainījās. Pludmalē pārģērbjoties, biju sausumā noglabājusi arī botas un gāju basām kājām. Laiks nebija nemaz tik auksts un man patīk bradāt pa jūru. Tikai šeit viss bija mazliet savādāk. Jūras krastu ne visu klāja smiltis. Vienreiz izbridos pa akmentiņiem, otrreiz. Un tad tie kļuva aizvien biežāki un biežāki, smilts aizvien mazāk un retāk, un ja ir – tad tālāk no krasta, kur ir grūti iet, jo stieg kājas.
Pagājusi garām diviem jūrmalas makšķerniekiem, kas kārtīgos apmetņos ietinušies un piemērotā apģērbā ģērbušies, vēroja vai nemainīsies kas jūrā iemestajā auklā, piestāju, tā, lai netraucētu un apāvu kājas, uzvelkot zeķes slapjās, smilšainās kājās. Iet kļuva vieglāk. Vairs sāpīgi nekāpu virsū uz pēkšņiem akmentiņiem, neklupu, neatsitu kāju pirkstus un jau pēc pāris soļiem aptvēru, ka kājām ir silti! Kāju siltums kaut ka piešķīra mundrumu manam pārgājienam tajā brīdī. Biju jau garšīgu noņammājusi, rokā paņemtās lietas, pēc īsas minstināšanās, iepakojumu iebāzusi mazā kabatiņā, kas atradās uz mugursomas gurnu lences un gan jau paredzēta kam citam, līdz ar to uzmanība bija vērsta tiešu uz tajā brīdī notiekošo. Un tajā brīdī notika akmentiņi. Atsauca atmiņā Spānijas vienu pludmali, kura bija klāta ar līdzīgiem akmentiņiem. Tur tie bija visi nelieli un gandrīz vienādi izmērā. Šeit bija viss pavisam savādāk. Atkal.
Akmeņi un akmentiņi bija visi dažādi. To negaidīto krāsu dažādību, es nebiju gaidījusi. Tādi vienkārši raibi un reizēm apjozti ar jostiņu, tur pelēki vai sarkani un vēl dažos toņos, bija redzēti gana. Bet šeit bija visas varavīksnes krāsas! Pa reizei daži tādi arī trāpījās kā būtu sevī noglabājusi mazu salūtu! Kur un kā mūsu pelēcībā tāds krāšņums radies?! Vienu tādu zeltainu kā sauli padzērušos es pacēlu. Maziņš, nav smags. Pēc pārdesmit metriem ieraudzīju tādu pat zeltaini skaistu gandrīz dūres lieluma, neizturēju arī pacēlu. Par spīti lēmumam akmeņus nelasīt – ta varētu vai pus pludmali kabata salikt! Nu tiešām skaisti. Bet šos divus pacēlu, nesu tālāk rokā. Somu ņemt nost negribējās, stāties – arī nē.
Pleci sāka sāpēt vēl Ventspilī. Tie gluži ka apjukuši īdēja – mums tiešām tas viss jānes?! Tad pierima, bet nu sāka sevi pieteikt ar jaunu spēku. Uz brīdi bija piestājis lietus pēc tāda nedaudz brašākas līšanas. Sagribēju palūkoties, kas aiz tās kāpas. Neliels tāds pacēlums, turp veda kāda braucamrīka pēdas. Uzkāpu, sapratu, ka nav tur atpūtas vietas ne arī nekā tamlīdzīga. Uz brīdi noņēmu somu, atpūtināju plecus. Izvilku no somas kaut ko ēdamu. Un tad sāka līt ar jaunu sparu. Nācās ļoti ātri visu salikt atpakaļ – somu plecos, plēvi pāri. Ik pa brīdim plāno plēvi kārtoju, lai maksimāli nosegtu mugursomu un tad vienā brīdī tā glīti atnāca vaļā pa vienu sānu vīli. Man bija vēl viena plēve, bet negribējās to vilkt ārā. Lai arī saplīsusi, šī joprojām mani sargāja, siltumu deva mazāk, bet pret lietu pasargāja, ja vien pareizi to saliku sev apkārt. Mugursomai bija pašai sava aizsargplēve.
Turpināju iet. Uz priekšu. Pēc kartes kaut kur priekšā bija jābūt upei – Užavai. Nezināju, vai tik tālu aiziešu. Jutos nogurusi, kājas bieži stiga. Nebija tādas vienkāršas gludas pludmales. Sevi dzīt kaut kur nebija ne mērķa, ne vajadzības. Tomēr arī apstāties negribējās. Vienkārši gāju, ar domu, kad vairs nebūs spēka, vai vienkārši būs apnicis iet – celšu telti un tālāk neiešu. Nebija ne mazākās nojausmas cik ilgi ir iets. Telefons kopā ar jaku bija kaut kur somā – lai nesamirkst.
Domas riņķoja visādos virzienos. Ļāvu tām klīst. Ta ir sava veida meditācija – iet un ļaut arī domām iet. Savus ceļus. Brīžiem gan tās izmeta savdabīgus lokus, kas lika pabrīnīties pašai par sevi, kur tik nevar aizklīst, bet neturēju tās ciet, ļāvu domām klīst.
Tad aptvēru, ka rokās vairs nav saules akmeņu. Tie bija palikuši tajā vietā, kur apstājos. Abi kopā – lielais ar mazo. Bija mazliet žēl, man tie tiešām patika, bet atpakaļ negāju. Kas interesanti, bet tieši tādus – ļoti saulainos, vairs nemanīju.
Atkal makšķernieki. Viens izrādīja vēlmi runāties. Pārmijām pāris vārdus, uzzināju, ka noiets ir ap 15 km, pulkstens ir tik vien kā divi pēcpusdienā un paskaidroju, ka vakar uz Ventspili negāju. Ka tik vien kā šodien eju no Ventspils puses.
Akmeņi, akmentiņi. Stāvs krasts no kura haotiski sakritušas priedes – brīžiem vairākas, brīžiem nevienas. Un pludmale. Brīžiem stieg kājas tādā ka ļoti smalkā grantī, jau pēc brīža atkal skaisti smilšaina pludmale, tad atkal akmeņi, akmentiņi. Mainīgi viss.
Lietus uzlijis ņiprāk, pierimās.
Turpināju iet.
Atkal makšķernieki. Arī sieviete. Gāju garām, sasmaidījāmies.
Atkal lietus – ta arī nepaspēju izžūt. Apavi pamazam pievelkas ar slapjumu, bet kājām vēl aizvien silti. Nost nevelku – smilšu pludmale te parādās aizvien retāk. Grūti basām iet pa akmeņiem. Daži no tiem guļ viļņu skartajā zonā kā tādi mazi bruņurupucīši. Citi, tādi plakani, izskatās it kā tos kāds “vardītē” būtu laidis nevis ūdenī, bet pret krastu.
Tad pēc kāda laika iešanas un klupšanas pār akmeņu joslām, skatienu saista pamale. Tur parādījusies gaiša, saules pielieta svītra. Tā it kā kāds būtu pacēlis pelēko vāku un ielaidis mazliet saules šajā bēdu ielejā. Mans ceļš gan joprojām ved pretī tumšajiem mākoņiem. Bet, izrādās, ne ilgi. Apejot kārtējo ragu līcīša galā, pagriežos jau gandrīz gaišās pamales virzienā. Un lietus atkāpjas. Līdz tam, ka beidzas vispār. Paliek silti! Par spīti vējam, kas pūš. Vējš nav liels, tas drīzāk žāvē mani. Mākoņi sāk kārtoties slāņos un pat gandrīz gubās – lietus atkāpjas. Caur pelēko segu laužas saules stari. Laiks jūtami uzlabojas!
Ļoti sāp pleci un es nesaprotu – kāpēc. Soma nav nemaz tik smaga. Arī nogurums nav īsti adekvāts. Domājos, esam izturīgāka.
Turpinu klīst gar jūras krastu uz priekšu. Un nonāku pie Užavas upes. Tomēr atnācu. Mazliet pamaldos, kamēr atrodu tiltiņu. Izeju pāri smilšu kāpai atkal atpakaļ pludmalē. Tālākais ceļš līdz Užavas bākai nav tik vientuļš. Te ir krietni biežāk makšķernieki, pat lielākā sastāvā, vairs ne skarbi vientuļnieki. Šur tur ir pikniks un ģimenes ar bērniem.
Bākas pakāje piekrauta ar trīsstūrveida betona bluķiem. Lavierējot tiem cauri, pamanos iesprūst – soma ir resnāka par mani. Uzmanīgi atbrīvojos un tālāk ceļu meklēju uzmanīgāk.
Un atkal pludmale, smiltis, irstošas, birstošas, akmeņi, akmentiņi, zem kājām šķīstoši, maz tāda droša, stingra pamata.
Esmu ilgi un daudz gājusi un ļoti nogurusi. Pleci sāk draudēt pamesti mani un skriet prom skaļi brēkdami tālu un ilgi, ja vēl turpināšu viņus mocīt. Sāp tik ļoti, ka ir skaidrs, ilgi somu vairs nepanesīšu. Nemaz nezināju, ka esmu tik vārga. Saprotu, ka laiks atpūtai, saule arī lēnām slīgst apvāršņa virzienā. Nevaru izlemt, kur tieši apstāties. Neviena vieta nešķiet piemērota teltij. Stāvajā krasta kāpt negribas, palikšu turpat lejā. Un tajā brīdī saule izgaismo pludmales daļu kādu nelielu gabaliņu uz priekšu. Nolemju, ka tā ir zīme un dodos turp.
Noķeksēju telti no muguras, nenoņemot mugursomu – īsts cirka numurs! Un izklāju to. Pirms darboties tālāk, mugursomu ielieku teltī, tagad vējš to noteikti nekur neaizpūtīs. Pēc tam ķeros pie telts uzsliešanas. Tas nav grūti, pēc īsa brīža, telts ir gatava, atliek tikai iekārtoties, izritināt guļammaisu.
Izpētu pārtikas rezerves, badā man nebūs jādzīvo, tas fakts. Izlienu atkal ārā, skatos ar skumju skatienu uz mežu tur augša uz stāvā krasta. Iespējamā malka ir tur. Nogurums ir lielāks par vēlmi pēc uguns. Tomēr jūra gan vilina. Vējš, aizdzinis lietu, ir pieņēmies spēkā, viļņi krasta tuvuma ir lieli un skaisti, gribas pamēģināt tur iebrist un ar tiem satikties.
Tad pamanu makšķernieku tajā pusē, no kuras atnācu. Nav dikti tuvu, bet, kad nācu, viņa tur nebija. Nebūtu telts jau pabeigta, varbūt paietu tālāk prom, kur nav cilvēku, ja vien te ir tāda vieta, bet tagad vairs negribās. Pleci piekrītoši nosmeldz, tie noteikti nav ar mieru vēl strādāt.
Bet jūra vilina.
Ieskatos beidzot arī telefonā un secinu, ka pieļāvu kļūdu to neizslēdzot, akumulatorā palicis pavisam maz.Būs ļoti jātaupa, lai rīt vēl būtu kādi sakari. Nolemju uz nakti slēgt ārā. Atbildu uz dažām ziņām un izslēdzu telefonu līdz rītam.
Vēlreiz palūru uz makšķernieku. Kaut kā negribas līst jūrā kāda klātbūtne. Klātbūtne gan ļoti nosacīta, cilvēks ir diezgan tālu un no manas atrašanās vietas izskatās drīzāk pēc Lego cilvēciņa nevis īsta, dzīva makšķernieka.
Esmu sasilusi visu kārtojot un pēc tam teltī slēpjoties no vēja. Tapēc nolemju riskēt un tomēr nopeldēties. Drēbes atstāju teltī un dvieli arī – pludmale ir slapja, salijusi, negribu velti mērcēt dvieli.
Lēnām soli pa solim brienu jūrā iekšā. Uz krastu veļas viļņi putainām mugurām. Asi un diezgan neganti viļņi. Esmu paspērusi vien pāris mazus solīšus jūrā, kad pirmais vilnis mani noskalo līdz vidum. Uzmanīgi eju nedaudz dziļāk – nākamais apskauj ap pleciem kā uz valsi aicinādams, bet tad, bēgot prom līdz paņem arī pamatu zem kājām. Irdenā smilts skrien līdzi vilnim un atstāj mani bez pamata zem kājām, nākamais vilnis gandrīz nogāž, spēcīgi apvīdamies ap potītēm. Pasperu vēļ soli, bet esmu trāpījusi kaut kādā irdenā pamata vietā, pēdas stabilu atbalstu nerod. Viļņi ir spēcīgi un ļoti auksti. Teorētiski varētu mēģināt tikt, kur tie ir lēzenāki, bet tas ir krietni dziļāk, ūdens tam ir par aukstu, tik dziļi iet baidos. Mirkli apdomājusies, kāpjos atpakaļ. Apskaujos ar pēdējo vilni, kas mani panāk un pavada uz krastu, arī tas viltīgi tinas ap potītēm un mēģina vilināt atpakaļ, bet es šoreiz neļaujos. Ļoti gribās jūrā, bet ir auksts. ļoti auksts un pamats zem kājām viltīgs, tas zūd, dodot iespēju jūrai mani gāzt no kājām un to man šobrīd negribas. Ir sajūta, ka pārāk viegli var pazaudēt kontroli. Man bija nodoms pazust uz vienu dienu nevis pavisam. Atvados no jūras tiešā tuvuma un steidzīgi dodos atpakaļ uz telti. Tur drebošam rokām tinos dvielī, stīvēju zeķes steidzīgi noslaucītās kājās un arī pārejā aši cenšos tikt sausa un savilkt mugurā sausas drēbes. Uzvelku otru zeķu pāri virs pirmā un pa virsu mājas bikses, kas man paņemtas pidžamas vietā.
Atgriežas doma, kas mani vajāja kādu laika posmu, kamēr lija lietus – atdotu pusi karaļvalsts par vannu! Ar putām un vannas sāli. Šāda ekstra man nav bijusi tik sen, ka nemaz i neatceros pēdējo reizi.
Esmu saģērbusies, ielīdusi guļammaisā un manī atgriežas siltums. Uzkožu kaut ko no līdzi paņemtajiem gardumiem un lēnam laižos slīpi. Izbāžu galvu pa telti, lai pateiktu saulei ar labu nakti, bet tā ir pazudusi aiz pelēkiem mākoņiem, saulrieta debesis neredz – visu klāj mainīga blīvuma un dažāda pelēkuma toņos krāsota sega.
Nakts paiet mierīgi. Pēc skaņas dzirdu kā ceļas vējš. Jūra kļūst aizvien skaļāka. Kaut kad naktī uzvelku vel kaut ko mugurā un satinos ciešāk guļammaisā. Ir mazu drusciņu par vēsu. Kaut kad pret rītu, nākas iziet no telts pāris soļus, bet pēc tam atkal satinos siltumā, vēl negribu domāt par rītu un celšanos. Izdodas aizmigt, iekrist bezsapņu miegā, no kura mostos, kad ārā jau gaišs.
Rīts ir krāšņs – gaiši mākoņi, zilas debesis, koši zaļš mežs, tirkīzzila jūra. Tumšāka kā viņas māsa Vidussjūra, tonis mazliet cits, bet ir tas zilzaļais tonis, kas pietrūkst Rīgas līča ūdenim. Tam ir cita krāsa.
Viļņi ir pat vēl lielāki kā vakarā. Peldēties neeju. Ir pārāk auksts. Veselais saprāts uzvar, fakts, ka nemīlu es aukstumu, tam palīdz.
Saģērbjos dienai, nesteidzoties visu novācu, satinu, salieku mugursomā. Esmu gatava ceļam. Paeju vēl mazliet virzienā prom no Ventspils. Nezinu īsti kur esmu, bet ir skaidrs, ka laiks doties māju virzienā. Vakardienas nogurums un sāpes plecos liek sevi manīt.
Atrodu vietu, kur stāvajā krastā kāpuši vietējie – pēdas vēl labi var manīt un dodos mežā.
Augšā uz kraujas ir ugunskura vieta, un vienkārši soli ar galdiņiem. Gan jau ka te ir drošāk palikt pa nakti. Pieņemu, ka lielākā vējā un izteiktāka paisuma apstākļos, nakšņot pludmalē ir bīstami, var izpeldēties ar visu telti.
Izeju uz mašīnu iebraukta meža ceļa un dodos prom no jūras. Mežs pamazām noslāpē jūras šalkoņu. Man pretī turpat pie kājām pēkšņi izlec beka! Nē, nu it kā jau nekustas un virsū nenāk, bet man tik reti izdodas atrast sēni mežā, ka tā vien šķiet, šī burtiski ir uzradusies nupat no zila gaisa! Tā man izdodas arī mazliet pasēņot – kā reiz vēl dažas beciņas pēc brīža un ir skaidrs, ka vienai mērcītei pareizā porcija.
Izeju uz šosejas un pagriežos Ventspils virzienā. Lai cik es arī vakar nenogāju, zinu, ka līdz Ventspilij ir tuvāk. Ceļš cauri Liepājai ir krietni garāks, bet man vakarā darbā jābūt.
Jau mežā jutu, bet tagad ir skaidrs, ka labajai kājai šis pārgājiens ir bijis nedaudz par smagu. Sāp katrs solis. Pēc kāda ilga brīža gājiena, kura laikā neapstājās neviena no tām trim mašīnām, kas pabrauca garām vajadzīgajā virzienā, es nonāku pie pieturas. Uzzinātais nepriecē. Autobuss ir aizgājis pirms stundas, nākamais – vakarā. Tā! Tā tas nebija domāts. Ir jābūt kādam variantam. Ir jāaiziet vismaz līdz Užavai, tur būs cilvēki, gan jau radīsies veids kā nokļūt mājās.
Diena vēršas aizvien skaistākā. Lieku sev novērsties no sāpošās kājas un smeldzošajiem pleciem un vērst skatienu dzidri zilajās debesīs, kurp sniecas zaļā meža galotnes. Kaut kur skan putnu balsis. Diena ir skaista!
Brīnos par savu nogurumu. Nekas tik liels nav darīts. Bet laikam jau, ja ofisa planktons nomaina darbības sfēru uz kaut ko tik aktīvu, kā es tagad, nav jābrīnās, ka pārejas periodā nogurums liek sevi manīt. Nu nekas. Šis, lai arī pirmais pārgājiens vienatnē, noteikti nav pēdējais!
Esmu aizklumburojusi līdz zīmei kas vēsta, ka līdz Ventspilij 30 km. Tad cik tad es vakar nogāju?! Nav svarīgi, tagad jāsaprot, kāpēc tik ilgi jāiet līdz Užavai. Vakar nelikās, ka es būtu tādu gabalu nogājusi vēl aiz tās Užavas bākas.
Atkal garām pabrauc pilnīgi tukša mašīna, šoferis – sieviete. Neapstājas.
Sāp kāja un tas ir ļaunāk par pleciem. Sevis mierināšanai, atveru siera bizes iepakojumu un lēnām košļāju “matiņus”.
Un tad – neticama veiksme – apstājas auto! Es lūdzu mani aizvest līdz tuvākajam autobusam, bet šoferis saka, ka braucot kur tālāk. Uz manu cerību pilno jautājumu, nu cik tad tālu, saņemu atbildi, ka uz Rīgu cauri Ventspilij! Man aiz sajūsmas aizraujas elpa! Ju-hūū! Priekpilna ieminos, ka varbūt noderu kā pasažieris līdz Rīgai un izrādās, ka šoferim nekas nav pret!
Tā nu faktiski arī viss. Mani veiksmīgi nogādāja līdz pašām mājas durvīm un piedzīvojums beidzās.

ilgas
citi ieraksti sauljuks d-grāmatā (~62)
Komentāri
Skarlete: (:-)

Par drosmi...vienai...ar telti! Izlasīju gan tikai pa diognāli... Tomēr /atcerās dziesmu par vientulību/, pastaigām gar jūru šeit ir viens foršs, brīvs, atsaucīgs un iejūtīgs vīrietis. Man ir drusku žēl vientuļos, ja vien tā nav pārliecība!:))
#1
2019-10-02 19:05
sauljuks: Man neprasījās kompānija. ;)
Vienai ir labāk... Mans temps, mani apstāšanās punkti.... Utt, uc...
#4
2019-10-02 21:45
bagi: Vieglāk ir noiet tos km. nekā to visu aprakstīt.😀 Poseidons paturēja akmentiņus sev...tur, kur tiem vieta, bet Tev piespēlēja bezmaksas trolejbusu.
#2
2019-10-02 21:30
sauljuks: Šoreiz Tev taisnība. Rakstījās ļoti ilgi! :)
Ah, bet tie akmeņi bija skaisti!!
#3
2019-10-02 21:43
VDL: īsais kopsavilkums izlasot ierakstu - tiešām nekas īpašs nenotika. Bet prast ikdienišķus notikumus aprakstīt tā, lai būtu interesanti lasīt- tur ir jābūt talantam. Savukārt doties vienai šādā avantūrā pie šādiem laika apstākļiem, tur jābūt pamatīgai devai veselīga neprāta :)
Respect!
#5
2019-10-12 20:11
sauljuks: Paldies! :)
#6
2019-10-12 23:20
Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.

iesakiet krodziņu (18)
zinu,ka nesen jau bija līdzīgs jautājums,bet tajā neatradu nevienu apmierinošu atbildi...Varbūt kāds zin Rīgas centrā...
Ko apskatīt Klaipēdā (4)
Brīvdienās ir plāns aizbraukt ua Klaipēdu. Ko intresantu varētu tur apmeklēt, neskaitot delfināriju un Kuršu kāpu???
Interesanti restorāni Rīgas centrā? (9)
Labprāt uzklausītu expertu pieredzi!
Jautras spēles pieaugušajiem (7)
Kāds varētu ieteikt kādu labu,jautru spēli dzimenītei!!?? Bet tādu pieaugušo spēli,normālu....:))))
Kur NAV hipsteru? (8)
Klau, pavisam nopietni, iesakiet Rīgā kādu vietu, kur neapgrozās hipsteri ar saviem iPhoniem, bārdām un tiem jocīgajiem...

Iepazīšanās portāls oHo.lv
oHo.lv administrācija neatbild par iepazīšanās sludinājumu un pārējās portālā paustās informācijas saturu.
Apmeklējot oHo.lv Jūs apliecināt, ka esat iepazinušies ar oHo.lv lietošanas noteikumiem un apņematies tos ievērot.
© 2000.