ilgas

ilgas kā mākoņi debesīs
klīst manī kā debesu jumā

ir tādas vieglas un priecīgas ilgas
kas atnes varavīkšņotus rītus
vieglumā tītus
mirdzuma cauraustus sapņus zilgus
kas, mostoties spārnos ceļ

ir ilgas kā negaisa mākoņi smagi
lēni slīd pāri pilni ar tumsu
tik dziļi skumju
līst pāri asarās, zibeņo sirdī
smaguma akmeņus kabatās liek

ir miglā tinušās ilgas
nesaprotamas un neizskaidrojamas
visu sajaukušas
neskaidras, vilinošas, smeldzīgas
ilgas