FILMAS APSVEIKUMI VĀRDA DIENAS ČATS REKLĀMA oHo.lv
Lai lietošana būtu ērtāka, lūdzu, pagriez savu tālruni!
Reģistrētiem lietotājiem



Reģistrēties Aizmirsu paroli!
sauljuks dienasgrāmata
 Svētdiena 25-08-2019 15:08 8  86

Bumbu kalns un Kolka

Kad konstatēju, ka dēļ savas neprasmes plānot pašas iecerētās aktivitātes, esmu palikusi mājās, kad biju domājusi būt kur citur, ideju par došanos uz skatu torni uzņēmu ar lielāko prieku!

Man ir bail no augstuma. Bet – patīk kāpt skatu torņos un skatīties tālumā. Pretruna mazliet, bet tā nu tas ir.
Kāpām no sākuma dikti raiti, bet tad piebremzējos, neesmu nekāds dižais sportists! Apstājos kādā no starpposmiem un secināju, ka tomēr jākāpj tālāk, jo te skatu aizsedz koka konstrukcijas.
Ar nākamo kāpņu posmu bijām jau virs koku galotnēm. Uzmanījos, lai nepaskatītos lejā. Mans ceļabiedrs jokojās, ka ja nu kas, nonesīs mani lejā uz pleca. Un ko man nācās brīdināt, ka, ja līdz tam nonāks, nāksies pielietot sauso narkozi!

Esam augšā! Saulriets! Saules apakšējā mala nupat sākusi slēpties aiz apvāršņa, ko pavisam nedaudz slēpj koku galotnes. Tur tajā pusē var redzēt jūru! Ļoti mierīgs saulriets, izlīdzinātām mierīgām krāsām. Šodien saule nebija karojusi. Dusēt gāja plūstoši mierīgi. Kamēr apsvēru vai nepalūgt, lai mani nofotografē uz saulrieta fona, saule jau bija klusi aizslīdējusi aiz apvāršņa. Debesis vēl zaigoja, tumsa vēl nebija pārņēmusi mūs, bet saules vairs nebija.

Aizgāju otrā pusē – tur izrādās var redzēt Vecrīgas torņus! Un tās jaunās Daugavas otra krasta jaunceltnes. Gan torņi, gan tās lielās ēkas no šī punkta tādi maziņi, mazmazītiņi, bet saskatāmi! Tornis, no kura var redzēt jūru, lai arī pavisam šaurā strēmelītē un Vecrīgu!
Tagad es zinu, ka tur kaut kur pie Bolderājas ir Bumbu kalns. Tam ir pat sava vēsture un piemiņas plāksne!

Fotosesija gan man tika! Būs jaunas bildes!

Pa ceļam atpakaļ saruna pamazām mūs aizvirzīja līdz idejai, ka ir jābrauc vēl kaut kur. Vienīgais šķērslis bija mana negulētā iepriekšējā nakts un rītdienas darbs, kurš jābūt jau sešos no rīta.
Apstiprināju, ka esmu pa dienu pagulējusi un, ka rīt pa dienu arī būs laiks pagulēt un mēs devāmies ceļā!
No sākuma Ventspils virzienā ar ideju par stāvkrastu kaut kur Jūrkalnes apkārtnē, bet ceļi mūs veda krustu šķērsu riņķī apkārt, lai jautrāk! Izblandījāmies pa Tukumu, gribējām nokļūt uz Kolkas šosejas, bet tur esošie ceļa remontu darbi mūs tā arī nepalaida iecerētajā virzienā un galu galā, izbraucot visādas ielas un ieliņas un kādu garāku posmu pa mazapdzīvotu rajonu, noveda mūs atkal uz Rīgas – Ventspils šosejas.

Nakts. Miglas strēmeles auto lukturu gaismā veido savādus tēlus mums ceļā. Pa ceļam patrāpījās kartiņas cienīgs skats – dzeltenoranžas ielu laternas, kas caur augusta vieglo miglu lej zeltaina mirdzuma pilnu gaismu par naksnīgo mazpilsētas ielu, kuru ieskauj kupli, vēl rudens zelta neskarti, tumši zaļi koki. To lapotnēs slīkst miglas caurvītā laternu gaisma. Viens mirklis un mēs jau bijām šai mazajai pasakas ainai garām.

Patīk braukt naktī pa maziem ceļiem. Patīk kā tumsa ieskauj visu apkārtni un mēs kā maza gaismas saliņa traucamies uz priekšu, lēnām zem sevis pazaudējot ceļu. Šīs nakts migla šo braucienu padarīja vēl nereālāku nekā tas bija.

Talsi bija nākamā vieta, kur pagriezāmies prom no Ventspils šosejas. Kurss nu jau bija uzņemts uz Kolku. Pamaldījāmies pa Talsiem un tad padevušies, ņēmām talkā navigatoru. Tālāk jau viss bija vienkārši. Atkal mazi ceļi, šauras šosejas. Miglas strēmeles te uzpeld, te pazūd. Priekšā mūsu ceļš ved uzkalniņā, pretī brauc auto – tās lukturi izgaismo miglu tā, ka rodas neapstrīdas NLO efekts! Gaišais aplis virs kalniņa, ar krāsainām malām un tad pa vidu uzzibsnī pretimbraucošās mašīnas lukturi un ilūzija beidzas. Šoreiz mūs nenolaupīja.

Kolka. Ir lukturītis, bet es lūdzu to slēgt ārā. Zinu, ka atradīsim ceļu, jo dēļu laipa būs gaišāka par mežu.

Jau izkāpjot no mašīnas ir skaidrs, ka ir auksti. Neviens no mums nebija gatavojies šādam braucienam. Esam vieglās drēbēs, jo diena bija karsta.
Un ir skaidrs, ka tādas debesis negadās bieži redzēt! Fascinēti jau turpat – stāvlaukumā skatamies debesīs, galvas atgāzuši.

Dēļu laipa ir knapi samanāma, bet ejam tomēr bez lukturīša. Priekšā mirdz maza gaismiņa un nav īsti skaidrs, kas tas īsti ir. Tikai pieejot klāt saprotam, ka tā ir svece! Novietota pie interesantās akmens skulptūras pakājes, tā rādīja mums ceļu uz jūru.
Izejam pludmalē un es novelku basas kājas. Esmu pie jūras un man ir vismaz jāiebrien! Būtu mazu drusciņu siltāks un kāds dvielis, es ietu peldēties, bet man jau klab zobi. Nākas ļoti uzmanīgi sakoncentrēt žokli, lai nenodotu savu stāvokli, jo tad man neļautu tur tik ilgi atrasties.
Mazliet pa kreisi no bākas dilstošais mēness sirpītis, kurš kautrīgi cenšas sevi piesegt ar dažiem puscaurspīdīgu mākoņu svārciņiem, ir gluži kā izkāpis pa taisno no bērnu pasaku grāmatas. Un tomēr debesis – debesis atsver visu! Tāds skaistums!
Man tas ir jāredz bez traucēkļiem, bet stāvēt ar atgāztu galvu ir grūti. Sameklēju laipu un noguļos uz smilšainajiem dēļiem. Tagad varu debesis baudīt pilnībā! Piena ceļš, caurvīts zvaigžņu miriādēm, šonakt ir tik tuvu! Trūkst tikai pareizās glāzes, ar kuru tajā pasmelt. Zvaigznes ir dažādas un, lai arī, neizceļas ar krāsu bagātību no mana skatu punkta, tomēr pamanās mirdzēt katra kaut kā pa savam. Atkal jau biku nožēloju, ka nezinu zvaigznājus. Varu sameklēt tikai lielos greizos ratus. Šovakar tie ir tur, kreisajā pusē, mazliet nomaļus no lielā zvaigžņu veidotā brīnumainā skaistuma. Naksnīgās, zvaigžņu miljoniem piebārstītās debesis.
Kad ilgi tajās skatās, zvaigznes kļūst dzīvas. Sāk gluži vai elpot. Viss visums kļūst pulsējoši dzīvs. Ir tā it kā es paceltos līdz vieglam levitācijas stāvoklim – tā, lai mazliet tuvāk zvaigznēm būtu. Skaisti! Negribas runāt. Pat domas ir apstājušās, un tās to dara nu gaužām reti. Ļoti skaisti! Tik skaisti, ka pat mazliet sāp.

Ja vien neklabētu zobi.
Gribu, negribu, bet ir jāklausa ceļabiedra veselajam saprātam, ja jau manējais ir defektīvs, un jādodas uz mašīnu.
Dēļ šādiem brīžiem ir vērts dzīvot – man blakus kāds skaļi atskaņo manas domas.

Atpakaļceļā mūsu ceļu šķērso pūce. Sikspārņi nevar būt tik balti. Sīkākai apskatei viņa neļāvās un tad jau mēs bijām garām.
Vel kādu brīdi runājamies. Tad es guļu un mani ved mājās.

Biju Kolkā! Biju ciemos pie zvaigznēm!

ir nakts ilūzijas
citi ieraksti sauljuks d-grāmatā (~93)
Komentāri
Fantastic: Jauks stāsts!
#1
2019-08-25 17:46
sauljuks: :) Paldies!
#4
2019-08-25 22:32
Marija_Anna: Puse no šī skaistuma ir pie manis.
Otra puse arī. Tikai nedaudz citāda.
Viena viļņa cilvēki, tas ir vienreizēji :)
#2
2019-08-25 20:14
sauljuks: Tas skaistums pietiks visiem! ;) Galvenais, spēt saskatīt! :)
#6
2019-08-25 22:34
Agnieszka: Ļoti pazīstams maršruts, fotosesija un nakts izbrauciens...😂
#3
2019-08-25 21:22
sauljuks: Nez vai Latvijā vispār ir iespējams maršruts, ko kāds nezinātu... ;)
#5
2019-08-25 22:33
Agnieszka: Noteikti. Jebkurā gadījumā pazīstamas sajūtas, skaists apraksts😉
#7
2019-08-25 22:47
Pārējos 1 komentārus var lasīt tikai oHo.lv reģistrētie lietotāji.
Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.


Iepazīšanās portāls oHo.lv
oHo.lv administrācija neatbild par iepazīšanās sludinājumu un pārējās portālā paustās informācijas saturu.
Apmeklējot oHo.lv Jūs apliecināt, ka esat iepazinušies ar oHo.lv lietošanas noteikumiem un apņematies tos ievērot.
© 2000.
oHo.lv izmanto sīkdatnes, lai darbotos un nodrošinātu Tev lielisku pieredzi.
Vairāk par sīkdatņu veidiem, to izmantošanu un konfigurēšanas iespējam lasiet šeit.
p.s. Mums arī nepatīk visi šie logi un paziņojumi, bet tāda nu ir kārtība 😅