Balti kett / Baltijos kelias

Ēhm, tad šodien nu ir tā diena, kad drīkst atcerēties, kur tieši katrs no mums stāvēja (ja stāvēja) Baltijas ceļā, ja? Esmu mēģinājis ik pa laikam to atcerēties agrāk, un, runājot par "atcerēšanos" – tas manā gadījumā var būt viltīgi. Tāpēc, ka es biju knēvelis, un tādējādi, runājot par bērnības atmiņām, ir liela iespējamība, ka mēs atceramies nevis pašus notikumus, bet to, ko par šiem notikumiem mums ir stāstījuši citi (piemēram, vecāki). Bet par Baltijas ceļu tomēr tās atmiņas kaut kā šķiet nedaudz drošākas un skaidrākas. Es joprojām ceru, ka kaut kad izdosies tās apstiprināt arī ar videoliecību, jo esmu redzējis kadrus, kuri filmēti netālu no vietas, kur tobrīd es atrados. Netālu, tomēr ne tieši tur. Māte toreiz satvēra vienu no manām rokām, otru es negribīgi devu svešai sievietei. Droši vien es arī mēģināju saprast, kāda velna pēc es stāvu kaut kādā ķēdē uz Ļeņina ielas 23. augusta vakarā.

– Zibakcijā piedalīsies, e?

– A kur būs?

– Visur!

– Ir kaut kāds dreskods?

– Jā, adīts džemperis ar piespraustu auseklīti, vecīt.