valoda

par literāro valodu. lasījām kaķīša dzirnaviņas. skalbe.

te ir manas domas - valoda ir atbaidoša. kroplīga. neīsta. nekam tas neder. kārlis skalbe ir slikts rakstnieks.

kā var pamanīties sabojāt tik labu piedzīvojumu, kā kaķīša ceļojumu no pārticības uz nabadzību un vēlāk pie visdziļākām atziņām? kā var to sabojāt. sīkais lasa tos savirpinātos teikumus un sāk aizmirst, par ko vispār ir teikums. tad es paņemu grāmatu un mēģinu lasīt. un es miegu ciet, mana uzmanība un apziņa tiek it kā speciāli novirzīti no būtiskā, prom pie nebūtiskā.

"tur bija viesības, kurās piedalījās ķaķīši, kam bija baltas ķepiņas un asi, spoži nadziņi. un bija vasara, kas krāsoja visu savās krāsainajās krāsās un namaa sienas rotāja vižu virtenes, ziediņi bija zili un sārti, kā saules ausma pavasarī, kad sāk aust dzīvība... BLA BLA"

man tik tikko pietika pacietības visu šito bezjēdzīgo tuftu izturēt, noklausoties. kā to var dabūt gatavu? kāds sakars stāstam ar kaut kādiem apkārtnes aprakstiem, kuriem nav nekādas daļas gar notikumiem. kamēr mēs lasam aprakstu, esam abi aizmirsuši par ko vispār ir stāsts, kas un pie kā viesojās. viss aizmirstas.

varbūt kārlis skalbe tā ietekmējas no ļeva tolstoja? bet tolstojam tas bija par tēmu. teikumi, kas sākas pavasarī un beidzas ziemā bija vietā. te vietā nav nekas. bērns izlasa visu grāmatu, pacietīgi un paklausīgi, bet teikumi un izklāsts ir tā samudžināti, ka viņa nespēj izstāstīt par ko tas viss bija?

un cik skasta bija multfilma! un cik labs ir pats stāsts! ģeniāls. bet cik atbaidošs var būt izklāsts.

es tikai atceros, kā man riebās literatūra skolā. man likās es nemūžam vairs nepieskaršos tām grāmatām, kurās tiek stāstīts par man pilnīgi vienaldzīgiem cilvēkiem un notikumiem un pārdzīvojumiem, kurus lasot gribas nomirt. "mušas, es jūs lūdzu, apēdiet mani! "

un tad, pēc gadiem, atklāt labu literatūru. kā īstenībā tam bija būt.

nabaga bērns, šitos teikumus lasīt...

pa muguru tev skalbe! par tavu stāstu tev desmit, par tavu izklāstu vecas ķilavas tev iebarot!