wish you were here

pink floyd

man bija kādi gadi 13. varbūt 14. neatceros tieši. mēs klausījāmies kaudzi visādu draņķu. sintīpops. visādus fancy, modern talking. vēl kaut ko. bija ok.

es braukāju uz čiekurkalna tirgu pēc lentām. kas zina un tad dzīvoja, labi atceras par ko ir dziesma.

un viens onkulis man sāka ieteikt rokmūziku. tā čaļa vards bija zigis. ja tu joprojām zini par ko ir runa, tu sapratīsi. dailes zigis. pink floyd bija viena no manām pirmajām aklāsmēm.

bija lentinieki. katrā pusē varēja ierakstīt vienu plati. un viņš man praktiski piespieda noprikt abus pink floyd diskus - wish you were here un dark side of the moon. tas bija kaut kas traks. :) es nesapratu, kas tur notiek. shine on you crazy diamon ir ļoti gara, ievads un viss. es nesapratu, kādu muiņu man ziga ir iesmērējis. nebija muiņa, vajadzēja tikai pacietību.

tā bija kā atklāsme. tāda mūzika arī eksistē pasaulē. nevis kaut kāds sintīpops, bet kaut kas ļoti vīrišķigs. tik stipri bija... es mēnesi nenoņēmu to lentu no maģa. pirms gāju uz skolu, klausījos. atnācu no skolas, turpināju.

mazliet vēlāk viņš man pārdeva led zeppelin, pirmo un otro. viss! es biju uzsēdināts uz rokmūzikas. šodien man rokmūzika liekas naiva. tieša, sirsnīga, bet tik bieži naiva, ka jauns zēns.

es nesapratu neko no tā, ko viņi dzied. ne pink floyd, ne citi. bet tas bija tāds spēks. es paziņoju fāčam - sjo, es gribu ģitāru! tā, es tev daudz neprasu, vnk dabū man normālu ģitāru. un viņš dabūja, atveda. man nav tacu ne jausmas, ko ar to visu darīt, izņemot kā gorīties pie spoguļa. un tēlot rokstāru. nekas, laiks iet un cilvēks atrod ko un kā.

ar ģitāru ir kā ar sievieti. tev viņu iedod, viņa ir plika un tu vari darīt visu ko, bet nahren nezini, ko īsti ir jādara. glupi viss sanāk sākumā. nekas, nekas... iet laiks un zēni iemācas kur, kad un ko spiest un aiztikt.