Baigā gada 14.jūnijs

"Šajā dienā sākās Voldemāra L, viņa sievas Emīlijas un viņu trīs dēlu moku un ciešanu ceļš...". Apmēram tā sākas kādas vēstures pētnieces stāsts par šo ģimeni un notikumiem "M" pagastā.

Patiesībā ģimenes galvu šajā dienā mājās neviens neredzēja, jo viņš bija aizvests "uz nopratināšanu" iepriekšējā dienā vai vēl agrāk (tagad vairs nav precīzi zināms). Lielie, 6 un gandrīz 4 gadus vecie, puikas, kā jau puikas, dauzījās pa āru, 11 dienas jaunais brālītis gulēja savā šūpulī. Blakus gultā bija atlaidusies Emīlija, jo vēl nebija lāga atguvusies pēc pēdējām dzemdībām un satraukuma par vīra likteni.

Bez klauvēšanas atsprāga durvis. Kāds kaut ko nokliedza svešā mēlē. Mazulis pamodās. Emīlija satraukumā paņēma dēliņu rokās un sajuta pie deniņiem ieroča stobru. Viņai tika pavēlēts celties, saģērbties, paņemt bērnus un doties uz pagastmāju "uz nopratināšanu". Nepaklausības gadījumā piedraudēts nošaut uz vietas.

Kad komanda tika izpildīta, kareivis, neizprotamu impulsu dzīts, izņēma no pieliekamā maizes klaipu un ielika Emīlijai līdzi somā kopā ar pāris palagiem.

***

"Ja es būtu zinājusi, kas mūs sagaida, es būtu teikusi, lai šauj nost tūlīt, " tā man šī sieviete teica pēc daudziem gadiem.

***

Pēc vēl dažiem gadiem, kad Emīlijas vairs nebija, satiku kādu citu sievieti. Viņa man izstāstīja, ka, būdama jauna meitene, noskatījusies, kā tajā dienā Emīlija kopā ar dēliem, bruņota sarkanarmieša pavadībā, kāpa kravas mašīnas kravas kastē, lai dotos ceļā, vēl nezinādama, ka atpakalceļš trīs šīs ģimenes locekļus atvedīs vien pēc daudziem gadiem, bet diviem atpakaļceļa nebūs nekad.

Vecākais dēls iekāpa pats. Vidējam dēlam, kas pārbijies turējās pie rokas, Emīlija palīdzēja iekāpt, un tad, ar pastarīti rokās, nicīgi atgrūžot kārtējā impulsa nomocītā sarkanarmieša pasniegto roku, lepni paceltu galvu iekāpa pati.

***