LAIVA

[Radio 2 jau ieskanas Jāņu dziesmas.]

Laivas. Mums vienmēr ir bijusi kāda laiva kādā no upēm. Ja ne pašiem, tad radiem. Tagad ir arī jūŗas jahtiņa. Bet tā airos iegult iznāk reti, pietiek ar to apziņu, ka to var izdarīt jebkuŗā brīdī. Pieaugušam vairs nau tās gaŗšas. Bērnībā bija citādi. Taču šoreiz par to, kā mirst laivas. Par visām nezinu. Ir redzēti dažādi, arī necienīgi, varianti, pamestām sapūstot kaut kur nomaļus. Ir dzirdēts par nogrimušām laivām, kuŗas reizēm paņem līdzi arī braucējus — turpina ceļu pa debesu upēm kopā. Man bērnībā tuvās un mīļās laivas dzīvi beidza Jāņu ugunskurā. Mūsu sētā atceros četrus Jāņus, četras laivas. Trejas no tām bija diezgan bezpersonisks, varbūt pat jautrs, piedzīvojums, tās bija radu laivas — divas upes jahtiņas un viena parasta airu laiva, bija iets ar tām gan priekam, gan novakaros iroties pāri Lielupei uz Salu piena pēc… Sadega iespaidīgi. Bet vienkārši lieli ugunskuri.

Ceturtā laiva piederēja manam Vectēvam. Man tā šķita milzīga. Bet laikam gan bija parasta koka airu laiva, zaļa, stabila, ar ķīli — pieaudzis cilvēks varēja stāvēt uz malas, un tā negāzās. Kāpēc stāvēt uz malas? Bet kā lai upes vidū pačurā? Labi būvēta. Varēja iet ar airiem, piekaramo motoru, pat ar nelielu buru.

Laiva bija veca, katru pavasari pirms laišanas ūdenī Vectēvs to lāpīja un krāsoja. Atceros misiņa ielāpus un darvas un krāsas smaržu. Tad sanāca citi sētas kaimiņi un pa visiem nonesa, nolaida pa stāvo krastu līcītī pie steķiem .. nez no kurienes parādījās pusstopiņš un pāra glāzīšu, un desa. Laiva lēnu pieplūda ar ūdeni, pilna nē. Tad pēc kādām dienām ūdeni izsmēla, klāt vairs nenāca, proti, sabriedusi. Tad ielika ozolkoka redeļu grīdu, glābšanas riņķi, vēl kādus niekus un spaini, da liekšķeri zem trīsstūra beņķa priekšgalā. Enkurs bija īsts, dzelzs, kā tāds liels trejžuburu makšķerāķis, ne tā kā citiem, kam virvē iesiets akmens. Atnesa airus un duļļus.

Tad ripināja ar speciāliem ratiņiem motoru un benzīna bāku un kannu. Izstūmāmies no līcīša. Parasti es iestūmu un tad lecu laivā. Kamēr Vectēvs mēģināja palaist motōru, kas nemaz nebija viegli, jo vecais skolotājs kaut prata māmiņvārdus, jo bija uzaudzis pēc 1905. gada notikumiem no Baltijas guberņām izraidītu skolotāju ģimenē Kijivā un vēlāk Pilsoņkara gados bijis kadets pie Deņikina, tomēr tos ikdienā nelietoja; krievu motōrs tādu delikātu pieeju īsti nesaprata, tikmēr es braši, ar sauju uzlējis ūdeni duļļiem, lai nečīkst, airēju uz upes vidu. Uzmanīgi mēģinādams darīt visu pareizi, lai Zutiņš [tā mani sauca Vectēvs] atkal nedabū kādu vecā jūrnieka uzrūcienu par sauszemes žurkām. Pirmā pietura bija Valteru bode. Piestājām pie Ugunsdzēsēju torņa līcītī, pats palika laivā, jo pēc kaŗa ievainojuma celī stipri kliboja. Neatceros visus uzdotos pirkumus, taču divus gan — saldējumu man un kortelīti Vectēvam; tolaik mazajiem bodē deva visu ij cigaretes, ij šņabi, jo bodniece mūs visus pazina un zināja, ko un kam pērkam. Tad nu bijām pirmajam reisam gatavi. Laidām it slaidi. Ar vilnīti.

Pirmais karstā jūlija dienā pēkšņi aizgāja Vectēvs. Laivu rudenī izvilkām un nolikām uz steķiem. Vēl kādu gadu ar māsīcu izmantojām apgāzto laivu kā vienu no štābiņiem. Tad pienāca diena pirms TIEM Jāņiem. Paps ar otrējo tēvu ar divroku zāģi zāģēja laivu šķērsu uz pusēm. Es zināju, ka tā būs un biju ilgi lūdzies un bēdājies, lai tā nedara. Tagad es saprotu, ka laiva bija veca, ietrupējusi un ļoti lāpāma. Bet makšķernieku vairs ģimenē nebija, un citiem katram bija sava laiva.

Laivas puses salika katru savā pusē ugunskuram, cieši kopā. Vidū bija iekrauts krietni malkas. Dega laiva ilgi ar lielu karstu liesmu .. visa sēta bija gaiša. Man šķita, ka dzirksteles aiziet debesīs kā tāda ugunstaka. Vīri un sievas sēdēja ap gargaldu, dzēra, uzkoda, padziedāja un pieminēja veco Rūdi un viņa laivu; atcerējas visādus makšķerniekstāstus. Togad Jāņos nedejoja.

Tikai trešajā dienā varēja sākt urķēties vēl karstajos pelnos. Ar māsīcu izrakām visādus pakusušus misiņa niekus. Tie gan dzīves līkuločos pazuduši. Palicis ir laivas ugunskaps ar ugunstaku debesīs.